Pirmdiena, 22. decembris
Vārda dienas: Toms, Tomass, Saulcerīte

Mūžs atdots Ieriķiem. Sakrāti darbi un atmiņas

Sarmīte Feldmane
12:03
21.05.2023
268
Ratniece 2

Ieriķiete, pensionētā skolotāja Maija Ratniece kopā ar bijušajiem audzēkņiem pie mājas šopavasar iestādīja jasmīnu. “Tas augs, ziedēs, būs kaimiņiem prieks  un atmiņai no manis,” saka Maija.  4.maijā viņai 90 gadu jubileja.

Maija atzīst – kad pirms 33 gadiem Augstākā Padome lēma par Latvijas neatkarību, bija gan neviltots prieks, gan bailes un neziņa, gan samulsums. “Tas bija emocionāls brīdis, bet reizē arī piesardzība, kā būs, kas būs, kā beigsies. Vai tad varēja domāt par dzimšanas dienas svinēšanu?” atmiņās kavējas ieriķiete un atklāj, ka šopavasar gan kopā ar savējiem būs skaistas svinības.

Bērnība starp varām

Maijas  dzimtā puse ir Dūre netālu no Lejasciema. Tēvs    un māte bija skolotāji. Tēvs mācīja ķīmiju, bioloģiju, mamma    – latviešu un vācu valodu. “Man bija trīs gadi, kad tēvu uzaicināja uz jaunuzcelto Trapenes skolu. Atceros, ap skolu vēl bija sastatnes. Ieraudzīju smilšu kaudzes un biju priecīga, ka jaunajā vietā nemaz nebūs tik slikti, ir arī smiltiņas, kur spēlēties,” atmiņās kavējas Maija un piebilst, ka skolas burzmā pagājusi bērnība, jo ģimenei dzīvoklis bija skolā.

“Mamma stāstīja, ka klasē vadījusi stundu, pavērušās durvis un es vienā krekliņā ienākusi klasē. Bija stingri noteikts, ka stundās nedrīkstu iet. Skolas meitenes labprāt ar mani čubinājās, garlaicīgi nebija,” pastāsta sirmgalve.
Maija atceras, ka padomju varas ienākšanu vecāki ļoti pārdzīvoja, abi bija nacionāli noskaņoti. Mamma vadīja mazpulku, bija saistīta ar aizsardzēm. Kad pārguruši parādījušies vācieši, Maija    kopā ar kalpotāju gājušas pie viņiem ar piena kannu un krūzīti, cienājušas.

“Visas varas stiprina savu ideoloģiju. Un bez pārmaiņām neiztikt,” atgādina pensionētā skolotāja.

Vācu laikā skolā bija iekārtots hospitālis. Arī Maijas tēvu iesauca sanitārajā rotā, kurā bija daudz latviešu.    “Biju pagalmā, stāvējām ar mammu, atvadījāmies no tēva, un visu mūžu atceros viņa pēdējos vārdus: “Cik vari, dod meitām izglītību.” Vairāk tēvu tā arī neredzēju. Sūtīja mierinošas vēstules, ka karš drīz beigsies. Rakstīja, ka gājuši cauri Vecpiebalgai un vietējie ļoti atbalstījuši.    Domāju, viņš piedalījās arī Mores kaujās. Tad    nonāca Kurzemes katlā un jelkādas ziņas pārtrūka,” stāsta Maija.

Mamma turpināja strādāt skolā, nespēja pieņemt padomju varu.    Ģimene aizvien dzīvoja skolā, kur kādu nakti    iebruka mežabrāļi. Bija sašvīkājuši Staļina bildi, tolaik jaunumu – uzskatāmo aģitāciju un sienas avīzi -    saplēsuši, kā arī iztukšojuši pārtikas skapi. Nākamajā naktī pie dzīvokļa durvīm dežurēja čekists, gaidīja, varbūt mamma saņems kādu signālu. “Tā gaisotne bija baisa. Mamma jutās apdraudēta,” atminas Maija un piebilst, ka mamma vācu laika dziedāšanas mācību grāmatām      izplēsusi pirmās lapas, jo tajās bija Latvijas un Vācijas himnas.

Kad mamma interesējās par tēvu, uzzināja, ka nonācis krievu gūstā, Jelgavā iesēdināts vilcienā un aizvests. Tie, kuri atgriezās no lēģera, stāstīja, ka bijuši kopā netālu no Habarovskas, dzirdējuši, ka miris. Kad vēlāk Maija pati    interesējās, no kara komisariāta saņēma atbildi, ka par tēva iesaukšanu vācu armijā ziņu nav. Viņš skaitījās bezvēsts prombūtnē.    “Par katru bija zināms, tas skaidrs. Reiz vidusskolas direktors man teica: “Sakiet, lai mamma čakli un apzinīgi strādā, kalpo padomju varai.” Ne jau bez iemesla. Tagad kara muzejā    ir informācija, ka tēvs bijis lēģerī,” viņa pastāsta.
Mamma no skolas aizgāja, strādāja pienotavā par laboranti, vēlāk kolhozā. Maija mācījās Alūksnes vidusskolā, arī mūzikas skolā.    “Izsūtīšanu dienās vairāki skolotāji pazuda, bet par to nerunāja. Mamma vairākas dienas bija slēpusies mežā,” atceras Maija.

Būt skolotājai

“Agrāk bija priekšstats, ka visiem skolotājiem ir brilles, jo tās bija daudziem censoņiem. Man jau meitenes gados bija jānēsā brilles, jo nedaudz šķielēju. Kurš satika, teica: “Tu jau laikam būsi skolotāja.” Tā arī notika,” smaidot saka pensionētā skolotāja. Viņa iestājās Cēsu Skolotāju institūtā. “Izglītībai bija nozīme, varēji dzīvē justies drošāks. Institūtā vēl maksāja stipendiju, mācījāmies ļoti cītīgi. Bijām paaudze, kura gāja uz mērķi. Skolotāja darbs bija prestižs,” saka Maija.

Viņai bija 20 gadi, kad    absolvēja institūtu. “No Ieriķu skolas atbrauca direktore Eleonora Zaltāne,    iespieda mani stūrī un prasīja, ko protu. Neprasīja, vai varu mācīt latviešu valodu, ko biju studējusi, bet gan – vai māku spēlēt klavieres, dejot, lasīt lekcijas, mācīt krievu valodu. Biju mācījusies mūzikas skolā, arī krievu valodas mācīšanas tiesības man bija. Kad skolu valdē aizpildīju kadru anketu, teicu, ka nevaru uzņemties    būt direktora vietniece, ka nemāku to darīt.    Man atbildēja: “Klausi, ko direktore saka,    būs labi.” Kolēģi bija iecietīgi, mācīja, palīdzēja,” atmiņās kavējas Maija un atgādina, ka tolaik Ieriķu skola atradās pielāgotās telpās. Tā bija pārpildīta, jau vairāk nekā 299 skolēni. Ieriķos ienāca daudz krievu ģimeņu, mācības notika krievu un latviešu plūsmās.

1957.gadā uzcēla jauno skolas namu. “Direktore bija dzemdību atvaļinājumā, visa atbildība man.    Skolai vajadzēja inventāru. Bija gada beigas, un    mums iedoti 20 miljoni rubļu, kas teju mēneša laikā jāiztērē. Tad nu    vairāki skolotāji braucām uz Rīgu un meklējām, ko var dabūt. Sapirkām sporta inventāru un daudz cita, bet skolai vajadzēja klavieres. Nauda bija, prece    veikalā arī, bet tā gada limits izpārdots. Klavieres varēja    nopirkt komisijas veikalā, bet tā jau skaitījās pirkšana no privātajiem, un tā darīt nedrīkstēja. Nezinu, kur man savos 25 gados bija dūša – ja jau esmu Rīgā, jāiet uz ministriju. Satiku ministra vietnieku, izskaidroju situāciju, viņš tikai pateica to, ko jau zināju. Taču    mums atļāva klavieres pirkt pēc jaunā gada. Bankā ļoti rūpīgi skatījās, lai katrs sīkums būtu pirkts skolai, vai tikai kaut kas nav aizgājis uz kādu māju vai dzīvokli. Spoguļus, vāzītes, pulksteņus – tos taču vajadzēja skolai,” ieskatu    direktora ikdienu saimniecisko jautājumu risināšanā ieskicē ieriķiete.

Skolotāju ģimene

Ieriķu skolā par fizkultūras skolotāju sāka strādāt Staņi­slavs. Viņš bija sabiedrisks, dejoja deju kolektīvā, Maija spēlēja klavieres. “Ieriķos bija sieviešu, jauktais koris, ansamblis, spēlēja teātri. Skolotāji vadīja kolektīvus. Visi bijām laimīgi, karš bija pagātne. Ar Staņislavu kopā bijām dažādos pasākumos un skolā. Viņš ballēs izrādīja simpātijas, bet tā dzirkstelīte neuzšķīlās. Tad Staņislavu ar komjaunatnes ceļazīmi pārcēla darbā uz Cēsu koloniju,” atmiņās kavējas Maija.

Mēdz jau teikt, kam lemts būt kopā, tie arī ir. Cēsīs Maijai dzīvoja studiju biedrenes. Viņa      aizbrauca ciemos un aizgāja uz balli parkā. Tur atkal satika Staņislavu. “Sākām tikties, tad jau bija arī romantika. Man bija 25, viņam 29 gadi,  jau arī laiks domāt par ģimeni,” bilst deviņdesmitgadniece. Kāzas tika svinētas Cēsīs, Pionieru namā, jo tā direktore bija draudzene Lūcija Ņefedova. Vedēji bija Putniņi – draudzene Mirdza ar vīru Andri. “Viss notika pēc viņu scenārija. Sanāca arī čigāni. Kāzas bija lustīgas,” smaidot saka Maija.
Darbs kolonijā bija spriedzes pilns, bet Staņislavs Maijai neko daudz par to nestāstījis, tomēr panācis, ka ļauj atgriezties Ieriķu skolā.

Ģimenē auga divas meitas un dēls. Vecāki strādāja, un atvases uzticēja auklītēm.    Ieriķos bija ieradušās vairākas uz Kazahstānu deportētās Pievolgas vāciešu ģimenes. Tās gaidīja radu izsaukumu uz Vāciju un kādu laiku te dzīvoja, un arī strādāja. Viena vāciete, kurai pašai bija vairāki bērni, auklēja Ratnieku bērnus. Par to Staņislavu izsauca uz partijas komiteju, skaidrojot, ka tas nav pieļaujams. Viņš    atbildējis: “Kamēr Ieriķos nav bērnudārza, lai mēs varētu strādāt, kā citādi darīt?”    Pamazām vācieši cits pēc cita aizbrauca. Tā kā skola bija šefi Līgatnes kopsaimniecībai un tai Ratniekos bija nedēļas bērnudārzs, mazajiem ieriķiešiem izdevās dabūt vietas.

Katram laikam savs

“Biju nostrādājusi skolā 24 gadus,    un mani uzaicināja Cēsu rajona Izglītības nodaļā būt par      krievu valodas metodiķi. Tolaik krievu valodai tika pievērsta īpaša uzmanība. Tika iekārtoti krievu valodas kabineti, krievu valodas skolotājiem bija piemaksa,” stāsta Maija un atzīst, ka tie septiņi gadi bijuši pasaules paplašināšanas laiks. Bija iespēja Latvijas delegācijā braukt pieredzes apmaiņā daudzviet Padomju Savienībā, arī uz sociālistiskajām valstīm. “Bet no Ieriķu skolas neaizgāju, tāpat bija dažas stundas nedēļā. Kad atgriezos pavisam, biju bibliotekāre, mācīju folkloru. Ieriķiešu lepnums ir Voldemārs Stelbergs. Piemiņas akmens, kurā vārdi “Spīguļo, saulīt!” atgādina par latviskām vērtībām. Par viņu ikvienam ir jāzina,” saka pensionētā skolotāja.    Līdztekus tam Maija gadiem vākusi materiālus gan par    Ieriķu skolu, gan apkārtnes vēsturi, izzinājusi ieriķiešu dzīvesstāstus. Nākamajām paaudzēm būs, kur gūt piederības pamatu.

Tik daudz var pagūt

Maija nekad nav vairījusies no visdažākajiem sabiedriskajiem pienākumiem, un padomju gados tādi bija ik uz soļa. Kolhozā vadījusi politpulciņu, skaitījusi iedzīvotāju saimniecībās lopus, vadājusi pa mājām aicinājumus uz vēlēšanām. Daudzus gadus Maija un Staņislavs dziedāja Līgatnes korī. Stāstot par Dziesmu svētkiem, bijušajai koristei acīs sariešas asaras. Sirsnīgas atmiņas ir par pensionāru klubu “Spēk­avots”.

“Tik daudz kas 52 darba gados    un mūžā noticis, mainījies. Priecājos par bērniem, mazbērniem, būs arī mazmazbērniņš. Vēl daudz gribas izdarīt. Žēl, ka no tiem, ar ko kopā strādājām, palikuši vien daži. Pavasaris atkal dod spēku,” saka pensionētā skolotāja Maija Ratniece.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ticēt Ziemassvētku vecītim

05:01
21.12.2025
17

Ziemassvētku pieturā Cēsīs, Rožu laukumā, ir Ziemassvētku vecīša namiņš, kurā noteiktās dienās ir sastopams pats vecītis. Kad viņš tur laipni sagaida bērnus, rinda ar mazākiem un lielākiem ķipariem, kuri vēlas aprunāties un izteikt savu vēlēšanos, ir garum gara. Arī “Druvai” bija iespēja aprunāties ar Ziemassvētku vecīti, kura tēlā, izrādās, ir cēsnieks Edvīns. Viņš šo lomu […]

Iedzīvojas Cēsīs un iepazīst alus garšu nianses

05:31
20.12.2025
257

Ar brīnišķīgu ziņu cēsniekiem un pilsētas viesiem intervijā ”Druvai” nāk klajā AS “Cēsu alus” valdes priekšsēdētāja Evija Grīnberga. Viņa pastāsta, ka nākamā gada vasarā pie darītavas plānots atvērt “Alus māju”, kas būs jauna pieturvieta Cēsu tūrisma kartē un iespēja piedzīvot, kā top alus, kā arī vienuviet iepazīt visu “Cēsu alus” sortimentu. Cēsu darītava var lepoties […]

Dzeja emocionālai izlādei

06:11
19.12.2025
189

“Cepļu” mājās dzīvo pensionēta tiesnese un visu līdzšinējo mūžu absolūta galvaspilsētas dāma Velga Gailīte. Kopā ar vīru Andri uz Vaivi pilnībā pārcēlusies pirms aptuveni četriem gadiem. Kad grasījusies doties pensijā, sapratusi – ja paliks Rīgā, dzīve guls iepriekšējās sliedēs. Tā nu piedāvājusi dzīvesbiedram pārcelties uz laukiem, ko viņš – Tūjā uzaugušais un visu mūžu par […]

Rotas un akrila gleznas

05:11
18.12.2025
83

“Krieviņkrogs” ir krietnu gabaliņu aiz Rāmuļiem un Lielmaņiem. Dace Jeršova ar ģimeni šurp pārcēlusies no Rīgas jau deviņdesmitajos. “Man nepatika Rīgā, kaut esmu tur dzimusi un augusi, bet daudzdzīvokļu mājā dzīvot – tas nav tas,” stāsta Dace, atceroties, kā privatizējuši šo vietu un uzbūvējuši māju. Taujāta par brīvo laiku, Dace atzīst – vasarā iespēju ir […]

Izlocīt puķes

06:08
17.12.2025
121

Rīdzenē vienā no ārēji tik līdzīgajiem daudzdzīvokļu namiem sastopu bijušo bērnudārza audzinātāju Annu Kosovu. Viņa no saviem 70 gadiem vairāk nekā divus desmitus gandrīz katru brīvo mirkli veltījusi japāņu papīra locīšanas mākslai jeb origami. “Vienkārši esmu cilvēks, kurš grib visu ko pamēģināt,” iesākumu atceras kundze, atklājot, ka pēc kādā video ieraudzītā parauga ienācis prātā izlocīt […]

Pilsētvides risinājumi – dizains, kas apvieno funkcionalitāti un drošību

10:30
16.12.2025
29

Pilsētvides attīstība balstās trīs galvenajos principos – estētikā, funkcionalitātē un drošībā. Labi izstrādāta vide kalpo iedzīvotājiem, uzņēmumiem un pilsētas viesiem, radot vietu, kur cilvēki var ērti pārvietoties, strādāt, socializēties un atpūsties. Pilsētvides kvalitāti nosaka ne tikai arhitektūra, bet arī pārdomāts aprīkojums, kas nodrošina kārtību, orientēšanās ērtību un patīkamu atmosfēru. Pilsētvides aprīkojumam ir nozīmīga loma šajā […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
19
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
37
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
35
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
50
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
51
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi