Maskavā šonedēļ notiek 33. pasaules čempionāts burāšanā “Micro” klases jahtām “Micro Cup 2009”. Šajās sacensībās pārstāvētās arī Cēsis, uz vienas no Latvijas jahtām burā Cēsu slimnīcas traumatologs Ģirts Bērziņš. No sacensībām brīvos brīžos viņš “Druvai” sūta savus piedzīvojumus sacensībās, ko nododam tālāk mūsu lasītājiem.
Pirmā vēstule
Iebraucām piektdienā un vienīgais, ko tai dienā izdarījām – uzcēlām teltis un nomazgājām jahtu. Dienas laikā arī pamazām ieradās visas četras latviešu jahtas. Jahtas mazgāšana ir vesels rituāls, to ziežam arī ar teflonu saturošu pastu, pēc tam pulējam. Tā šobrīd dara lielākā daļa dalībnieku, jo pierādījies, ka teflons uzlabo laivas slīdamību. Taču šis process nav nedz viegls, nedz ātrs. Tā arī pagāja pirmā diena. Savukārt dzīvošanas apstākļi sākumā radīja šoku. Tiem, kas bija pieteikušies dzīvošanai viesnīcā, nekādu problēmu, viesnīca atrodas apmēram kilometra attālumā no jahtkluba. Taču pārējiem tika solīts, ka būs ierādītas telts vietas jahtkluba teritorijā. Diemžēl jahtkluba teritorija atgādina džungļus – pāraugusi zāle, krūmi, koki, smiltis, akmeņi. Kur nav aizaudzis, tur novietotas vai nomestas nevajadzīgas jahtu lietas – skraberi, piekabes, pārvalki, kastes, maisi, arī uzcelti šķūnīši. Jahtkluba centrā ir viena vieta, ko nosacīti varētu nosaukt par telšu pilsētiņu, bet tur ir vietas apmēram piecām teltīm, lai gan vajadzība ir vismaz trīsdesmit. Tā nu dalībnieki sacēla savas teltis kur nu kurais, katrs savā stūrī, kur vien kāds līdzenāks laukums un ir tikai zāle, ko var nomīdīt, nevis koki vai krūmi.
Stilu piedod arī tas, ka visam ir apkārt liels žogs, vārti ar sargu (nez kāpēc viņš nevar brīvā laikā papļaut zāli), un katrs šķūnītis aizslēgts ar lielām atslēgām. Dzīvošana teltīs piedod zināmu eksotikas devu. Paldies Dievam, pieejam elektrība un ir iespēja pašiem pagatavot ēdienu un uzvārīt kafiju. Bet sliktākais ir aukstums naktīs, ļoti salstam. Pirmdienas rīts gan piedeva papildus efektu dzīvošanai teltīs; mūs brokastu laikā apciemoja žurka. Bez tam izrādījās sabojājusies vienīgā duša. Bet tas viss ir sīkumi, jo galvenais jau ir pašas sacīkstes.
Mēs atrodamies uz āru no Maskavas apvedceļa ziemeļziemeļaustrumu virzienā. Blakus esošā ūdenskrātuve savienojas ar Kļazmas ūdenskrātuvi, bet šeit saucas Pirogovas ūdenskrātuve. Tās vienā galā ir Maskavas Burāšanas Skola, gandrīz otrā – mūsu jahtklubs, kas saucas – Ohehovaja Buhta. Burāšanas skolas teritorija ir ļoti sakopta, tīra un patīkama, tur notika jahtu apmērīšana un akreditācija. Pērn tur noticis Eiropas kausa posms un visi bijuši apmierināti, tāpēc šogad uzticēts rīkot arī šo Pasaules Čempionātu. Diemžēl neilgi pirms sacīkšu sākuma paši rīkotāji kaut ko nav varējuši sadalīt, un sacīkšu bāze tagad ir – Orehovaja Buhta, kas, kā mēs konstatējam, izskatās kā vispamestākā kolhoza vispamestākās kūts aizmugure. Bet – kā nu ir, tā ir, bezvadu internets tomēr ir un tualete un viena duškabīne (kas nu ir sabojājusies) arī ir pieejama.
No Latvijas ir atbraukušas četras jahtas. Visas četras no Usmas jahtkluba – “Solo”, “Micros”, “Aka” un “Flame”.
Jahtu “Aka” vada sieviešu ekipāža ar Dinu Štolceri (Rīga) pie stūres, tādas sieviešu ekipāžas šeit ir četras, pārējās no Krievijas. “Solo” vada Edmunds Sprūdžs no Rīgas, “Micros” – Vladimirs Smoļakovs no Bolderājas (ir vairāku Eiropas čempionātu posmu laureāts), bet jahtu “Flame”, kas tikai šogad uzbūvēta, stūrē dr. Ģirts Bērziņš no Cēsīm, bet komandā ir Gatis Backāns no Ugāles (jahtas īpašnieks) un Mārtiņš Bergs no Ugāles. Komanda izveidojās neilgi pirms sacīkstēm, un ir samērā veiksmīgi izmēģinājusi savus spēkus arī divās sacensībās Usmas ezerā.
Ar katru jahtu daudz jāstrādā, tā jāregulē (jātrimmē), kas ir ļoti darba un laika ietilpīgs process. Tāpēc neviens nav vēl pārliecināts, ka jaunā “Flame” ir labā kondīcijā, bet tāda cerība ir.
Atklāšanas ceremonijā tika paziņots, ka sacensībās ir pielaistas 69 jahtas no 13 valstīm; Krievijas, Polijas, Francijas, Beļģijas, Spānijas, Vācijas, Serbijas, Kazahstānas un citām. Dažas ekipāžas, piemēram, no Spānijas un Vācijas, īrē jahtas no krieviem, paņēmuši līdzi tikai savas buras. Tas ir saprotams, jo jahtas pārvešana 5000 kilometrus ir ļoti dārgs un neērts process. Iepriekšēji pieteikumi pieņemti pat no ASV, bet līdz šodienai amerikāņi nav vēl šeit redzēti. Divas dienas – sestdiena un svētdiena pagāja, lai jahtas tiktu pielaistas sacīkstēs, trīs mūsējām jahtām tas izdevās jau sestdien, vienai – svētdien. Tā ir gara un nervus bojājoša procedūra, no kuras garāko sadaļu sastāda jahtu apmērīšana. Vispirms tiek mērīts masts un pārējā takelāža (nedrīkst būt par garu), tad jahtas tiek svērtas (nedrīkst būt par vieglu), tad mērīta jahtu stabilitāte, tās tiek speciāli gāztas ar atsvariem un mērīta to spēja piecelties. Un pati pēdējā un laika ietilpīgākā procedūra – buru mērīšana. Mērītāji ir starptautiski atzītas autoritātes, viens no Beļģijas un viens no Vācijas. Viņiem palīdz apmēram 20 krievu studenti. Diemžēl viņi nemaz nesteidzas; pa divām dienām visas jahtas netika apmērītas, tāpēc tas turpinājās arī pirmdien. Apmērīšanai seko akreditācijas procedūra, kas jau ir samērā vienkārša, jahtu apdrošināšana, fotografēšanās dalībnieku kartiņām un citi sīkumi. Paldies Dievam, Latvijas jahtas to pabeidza samērā veikli. Un bija iespēja svētdien apmeklēt Maskavu. Ekskursijas laikā apskatījām Kremli, Arbatu, izbraucām pa Sadovoje Koļco un tas arī viss. Vairāk brīvu dienu nav plānots.
Pirmdienā notika teniņsacīkste (jahta “Flame” nobrauca pa devīto vietu), kurā piedalījās tikai 39 jahtas. Jau tad ūdenskrātuve izskatījās tik pilna, ka taisni bail paliek, kā būs, kad startēs visas 69. Vakarā notika sacensību oficiālā atklāšana. Tas bija svinīgs, ļoti labi sagatavots un ideāli novadīts pasākums. Ar lielu Krievijas slavēšanu, visos līmeņos. Tā nu ir lieta, ko mēs varētu no krieviem pamācīties. Bet ne jau par to ir šis stāsts.
Komentāri