Kad es, radis drukāt notis, senam draugam palūdzu palīdzību pārslēgties burtrakstīšanai, viņš izteica aizdomas, ka ķeršos pie memuāru sacerēšanas. Tad mani ķēra apgaismība. Memuārus mudina rakstīt pēdējā cerība. Varbūt nākotnē kāds gribēs uzzināt, kā izskatījās pasaule pirms viņa dzimšanas , paņems vērtīgo un atmetīs kaitīgo.
Bija viegli uzrakstīt virsrakstu, grūtības radās uzreiz pēc tam. Skaidrs, memuārus avīzē neietilpināt, bet virsraksts ir romāna vērts.
Ziemassvētku laiks ļauj gremdēties atmiņās, lolot cerības, domāt par mūžīgo, vienlaikus ieņemt triecienā kārtējo lielveikalu.
Pārdomas par māti, kura, mīlestības asaru valgām acīm noliekusies pār savu viendzimušo dēlu, sapņo, ka viņš izaugs par stipru vīru, sargās Tēvzemi no nebeidzamiem draudiem, atvieglos vecumdienas, radīs mazbērnus un turpinās slavenu dzimtu, ir liekas. Vienīgais mierinājums viņai būs skolas psihologs, kurš piespiedīs skolotāju atvainoties dēlam vai meitai par nenovērtētu, ar lieliem drukātiem burtiem uzrakstītu kļūdainu tekstu, teiksim, 6. klasē. Protams, tas prasīs kārtējo radītājas upuri, nāksies skolotāja vietas izpildītāju nosūdzēt direktorei, šķiest savu dārgo laiku, kurš jau tā ir pārtērēts, aizvedot atvasi līdz skolai, pa ceļam pabružājot svešu braucamrīku. Jāsteidzas!
Apgaismība nenāk viena, tai seko atziņas. Dēli un meitas veiksmīgi izauguši, apguvuši cienījamu profesiju, kļuvuši par juristiem, frizieriem, psihologiem un menedžeriem. Lasīt viņi, paldies Dievam, prot, citādi īsziņas plivinātos vējā kā raibas rudens lapas, bez adresāta.. Nebaltā dienā jaunais projektētājs ar maģistra diplomu kabatā izlasa vēsti, ka tiek izsludināts konkurss Zaķu ielas rekonstrukcijai Cēsīs. Pirmais, kas dara viņu uzmanīgu, ir ielas nosaukums.
Zaķi, kā zināms, cilpo, t.i., pārvietojas haotiski, laupot vilka cerības uz gardu maltīti. Tā teikt, daba rūpējas, diemžēl ne vienmēr par cilvēkiem. Jūs jautāsiet, kāda šeit sakarība?
Iztēlojos vecāku, skolas direktores un psihologa pasargāto, izglītības mokām nepakļauto jauno arhitektu. Spēju iedomāties, ka viņam nav ne jausmas, kas ir Rainis un kamdēļ latvieši slinkojot un pūstot turpina aizrautīgi diet un dziedāt. Vēl vairāk, atziņa, ka pūšanas process ir lēns un neizbēgams, toties nesāpīgs, viņam būs jaunums.
Tomēr izglītojamo pulcēšanās vietā bezrūpīgi pavadītais laiks jauneklim ir iedvesis nesatricināmu misijas apziņu. Uzdevums ir grandiozs un redzams ar neapbruņotu aci. Jāpanāk, lai ātrās palīdzības auto Zaķu ielā cilpo. Saprotu – videi un cilvēkiem draudzīgs ātrums. Katrs privātmājas īpašnieks agrā vasaras rītā no sava lieveņa paspēs pasveicināt mediķu brigādi un apjautāties, kurp viņi tā steidzas.
Varbūt bija vērts ļautiņu dzīvības vārdā atteikties no rūpīgi izlolotajām, bezjēdzīgajām cilpām un godīgi nopelnīt, kaut ko uzlabojot? Tiesa gan, tādā gadījumā talanta apžilbinātajam ierēdnim, kurš to apstiprināja ar treknu elektronisko parakstu, rastos jauna problēma – ko darīt ar neizniekoto bruģi un naudu? Padoms netradicionāls – ietaupīt! Vismaz uz neskaitāmo ceļa zīmju rēķina, kuras stindzina apjukušā autovadītāja prātu ar draudiem: nemēģini braukt ātrāk par skrejriteni, būs liela skāde!
Ja patriotiski noskaņotais lasītājs domā, ka viņa sirmā dzimtā pilsēta var lepoties tikai ar to, ka vietējā baznīca stāv augstāk par visām citām pret jūras līmeni, viņa patriotisms ir viltots. Tajos tumšajos aizlaikos nejēdza uz lielceļa periodiski izbērt pa akmeņu kaudzei, (kur bīskapam steigties?), neattapa pētīt kosmosa dzīles, dzēra ūdeni no akas vai avota, neiepildot plastmasas pudelēs. Tagad lepnums plūst pāri malām, progress nenoliedzams.
Izskaidrojumu atradu. Statistika tiešām zina visu, kā teikts kādā sen lasītā dzīves hrestomātijā. Acīmredzot projekta autoru rokās ir nonākuši neapgāžami statistikas dati par neskaitāmiem upuriem, kas radušies, mežonīgā ātrumā traucoties pa bedraino, bet taisno seno ielu. Problēma prasīja radikālu risinājumu, uzelpojiet, te tas ir!
Kritizējot tulznās neiedzīvosies, cita lieta kaut ko izdomāt pašam. Nepieciešams izsludināt vienvirziena kustību ielā no klīnikas pa kreisi, nu tur, uz leju! Tāpat ierosinu mainīt galvenā ceļa virzienu krustojumā ar Lenču ielu uz meža pusi. Cēsu ļaudis sapratīs, tad lietai varēs pielikt punktu. Dziesminieks teiktu – dzīve kā vienvirziena ceļš.
Beidzot par zīmēm. Manuprāt, tās ir simboliskas, iebrauciet un pavērojiet! Nē, pastaigājoties trīsreiz apejiet apkārt katram ceļa zīmes stabam un iedomājiet Jaungada vēlēšanos, noteikti piepildīsies! Progresīvās ceļu būves metodes sniedz šo iespēju.
P.S. Visas sakritības ir nejaušas. Spriedumi balstīti tikai uz personiskiem novērojumiem un nav dokumentāli apstiprināti. Laimīgu Jaungadu!
