“Līdz šim sabiedrība satraucās, ka gan pieaugušie, gan bērni pārāk daudz laika pavada pie datora, telefona, kaut ko lasa, skatās vai ar kādu sazinās internetā. Nu jāsaka paldies, ka gandrīz visi -no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem – apguvuši prasmi gan sarakstīties, gan sarunāties, izmantojot pasaules tīmekli, gan prot tajā atrast noderīgas un interesantas lietas. Iedomājieties, kas būtu, ja šāda “Covid-19”izplatība būtu bijusi, piemēram, 1992.gadā? Nemaz nerunāju par to, kā izplatītos vīruss, bet par to, ka cilvēkiem būtu ļoti ierobežotas iespējas sazināties, bet mācības attālināti vispār nevarētu notikt,” pārdomās dalījās vīrietis, kurš sevi nosauca par laucinieku.
