“Izlasot “Druvā” par piemiņas akmeni 1905.gada nošautajiem revolucionāriem, atcerējos, ka tas tur stāv jau sen. Ja nemaldos, Cēsu 2.pamatskolai bija uzdota šefība par šo piemiņas vietu, kas regulāri tika kopta. Tur garām gāja taka uz Niniera ezeru, un cilvēki gāja garām. Kad vēl Lenču ielas galā notika motokross, šī vieta tika saudzēta. Bet tagad jau daudzas vietas grimst aizmirstībā, arī turpat netālu pie Meža kapiem ierīkotais Dziesmu svētku kalniņš. Uz valsts simtgadi jau varbūt varēja to sakopt, un te aktīvāk varētu iesaistīties sabiedrība, kultūrā, pašdarbībā iesaistītie. Kori taču joprojām pastāv, un viņi varētu uzņemties šefību par šo vietu,” savās pārdomās dalījās kāda cēsniece.
