Latvijas Olimpiskās komitejas atbalstītā kandidāte – mūsu novadniece, olimpiete un biatloniste
– Gerda Krūmiņa uzņemta Starptautiskā sporta vadības programmā – ISR Akadēmijā Dienvidkorejā. Šī akadēmija ir pirmā mācību programma olimpiešiem, kas gada sākumā izveidota
pēc Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas iniciatīvas. Tās mērķis – dot iespēju bijušajiem olimpiešiem paplašināt pamatzināšanas un prasmes, kā arī iepazīt starptautiskos sporta un biznesa vadības principus turpmākās karjeras veidošanai.
Gatava izaicinājumam
G. Krūmiņa stāsta, ka viss sācies ar e-pasta vēstuli no viņas pirmās treneres Ilzes Cekules ar informāciju par iespēju pieteikties šajā programmā: “Ja parasti
man ir šaubas par kādu piedāvājumu, šoreiz divu domu nebija. Sapratu, ka gribu tur būt, tāpēc tūlīt rakstīju pieteikumu. Par šo lēmumu nešaubījos, jo tas paver jaunas iespējas, sniedz jaunu redzējumu, bet es vienmēr esmu bijusi atvērta jaunām mācībām.”
Nav īsti zināms, cik daudzi no Latvijas pieteikušies šīm mācībām, jo visa informācijas aprite notika tieši starp sportistu un akadēmiju. Dzirdēts, ka interesējušies kādi no kamaniņu braucējiem, arī ne olimpisko sporta veidu pārstāvji. Taču, lai pretendētu uz mācībām šajā akadēmijā, kandidātam jābūt Olimpisko spēļu dalībniekam un ar augstāko izglītību.
Kopumā no visas pasaules akadēmijas pirmajā mācību programmā uzņemti 13 dalībnieki, no Latvijas Gerda ir vienīgā.
“Neslēpšu, ka bija tāda cerība, bet brīdī, kad saņēmu apstiprinājumu, pārņēma neaprakstāmas sajūtas. Reizē bija arī apziņa, ka atpakaļceļa vairs nav, tagad uz gadu prom no mājām, citā valstī, citā kultūrā. Bet esmu gatava šim izaicinājumam, ja reiz šāda iespēja dota! Interesantākais, ka neviens nezina, kas sagaida, jo būsim pirmie. Turpmāk
konkurence droši vien būs arvien lielāka, tāpēc labi, ka izdevās ielēkt pirmajā vilcienā,” saka Gerda.
Vairāk sākusi iepazīt Dienvidkoreju, lai gan nebūs pirmā reize šajā valstī. Tur pabijusi kā biatloniste pasaules čempionātā un vienā Pasaules kausa posmā. Iespaids radies labs, tā ir attīstīta valsts ar plašām iespējam, savu kultūrvidi, ko gada laikā viņa cer iepazīt vairāk.
Uz mācībām Gerda, visticamāk, dosies jūnija beigās un cer, ka Jāņus izdosies nosvinēt dzimtenē, lai paņemtu šīs emocijas līdzi. Jautāju, ko vēl ņems līdzi no Latvijas?
“Par to vēl neesmu domājusi, jo laika diezgan,” saka G. Krūmiņa. “Zinu, ka tās būs mīļo un tuvo fotogrāfijas. Esmu sapratusi vienu – vari atrasties jebkurā pasaules malā, bet mājas ir tur, kur tavi mīļie cilvēki, ģimene. Tie ir svarīgākie, tāpēc, visticamāk, pietrūks nevis rupjmaizes, bet ģimenes. Nedaudz mierina, ka modernās tehnoloģijas ļauj uzturēt plašus sakarus, tomēr tikšanās aci pret aci ir pavisam kas cits. Man gan ir kāds pluss, jo sportiskās karjeras laikā daudz sanāca ceļot, ilgāku laiku būt prom no mājām. Tāpēc situācija ir pazīstama.”
Pārkāpt citā dzīvē
Gerda sportiskās gaitas sākusi kā slēpotāja, vien vidusskolas pēdējā klasē paņēmusi šauteni, lai izmēģinātu spēkus biatlonā. Tur arī palikusi, iekļūstot Latvijas sieviešu izlasē. Startējusi četros pasaules čempionātos, divās Olimpiskajās spēlēs. Labākie rezultāti: pasaules čempionātos 38.vieta individuālajā disciplīnā, bet Olimpiskajās spēlēs – 48.vieta sprintā.
Gerda atzīst, ka dalība Olimpiskajās spēlēs ir pozitīvs ieraksts biogrāfijā: “Vienu brīdi gan domāju, ko Olimpiskās spēles dod man kā cilvēkam. Jā, sportistam ir sportiskā karjera, tur šim ierakstam ir nozīme, bet agri vai vēlu pienāk brīdis, kad tā beidzas un jāizvēlas, ko darīt. Tu nonāc it kā sākumpunktā. Sportā aizvadīti gadi, bet ikdienas dzīvē esi gandrīz vai nulle. Taču tagad, saņemot uzaicinājumu mācīties, saprotu, ka Olimpiskās spēles tomēr bijis labs bonuss.”
Biatlonistes karjerā viņa bija tikai sākumpunktā, kad 2011.gadā slimība izsita no ierindas un profesionālajam sportam nācās pielikt punktu. G. Krūmiņa atzīst, ka tas nav bijis viegls laiks: “Ja pats pieņem lēmumu beigt sportisko karjeru, ir vieglāk. Manā gadījumā tas nebija mans lēmums. Varbūt kāds no augšas pateica, ka pietiek un dzīvē darāms kas cits. Pagāja divi gadi, kamēr apradu ar jauno situāciju, tas bija smags brīdis, kad nācās pārkāpt no vienas dzīves otrā. Bet acīmredzot tā bija jānotiek, un es to pieņēmu!”
Taču no sportiskās dzīves Gerda nav aizgājusi, jo strādā NBS sporta klubā. No sportistes kļuvusi par organizatori, kas kopā ar kolēģiem rīko NBS iekšējos čempionātus, pagājušajā ziemā sarīkoja 1.Baltijas karavīru spēles, kopā ar Latvijas komandu brauc uz karavīru pasaules čempionātiem ziemas sporta veidos, lai veiktu dažādus organizatoriskos pienākumus.
G. Krūmiņa gan norāda, ka tas nenozīmējot, ka kļuvusi par kabinetā sēdētāju: “Joprojām esmu aktīva, uzturu sevi formā. Šogad bija pirmais gads kopš slimības, kad startēju sacensībās. Ilze Cekule komplektēja Cēsu novada komandu slēpošanā un uzaicināja piedalīties. Stafetē izcīnījām zelta medaļu, pirmo novada sporta vēsturē. Tas bija emocionāli lielisks brīdis, jo sacensību vilinājums jau nekur nepazūd.”
Balanss starp sportu un izglītību
Nav zudusi arī interese par biatlonu. Reizi gadā, aizbraucot uz militāro pasaules čempionātu, sanāk būt arī šajā vidē, un Gerda neslēpj, ka viņai patīk tur atrasties: “Tiesa, startējusi biatlonā neesmu, laikam tas posms pagājis. Nenoliegšu, ka tas bija lielisks laiks, emocijām bagāts, bet tas ir noslēdzies, sācies nākamais, kurā varu sevi pilnveidot. Dzīvē ir daudz citu iespēju, jācenšas tās izmantot.”
Parunājam arī par situāciju Latvijas biatlonā, un Gerda atzīst, ka tajā šobrīd ir ļoti dziļa
bedre. Iespējams, pat bedres dibens, bet pēc tāda krituma parasti seko tikai augšupeja. Kā vienu no iemesliem viņa min sarūkošo bērnu skaitu, bet šī problēma jūtama ļoti daudzos sporta veidos. Tagad arvien grūtāk atrast strādāt gribošus, motivētus un talantīgus topošos sportistus. Īpaši ņemot vērā, ka individuālajos sporta veidos rezultāts atkarīgs tikai no katra paša.
Taču šai medaļai ir arī otra puse, proti, izglītība, un G. Krūmiņa uzsver, ka tā patiesībā ir vissvarīgākā: “Pati esmu beigusi Sporta pedagoģijas akadēmiju kā biatlona trenere, bet, ja man pēc vidusskolas beigšanas būtu šī brīža domāšana, iespējams, būtu gājusi mācīties citur. Varbūt tāpēc man ir vēlme tagad braukt papildināt zināšanas. Mācīties ir nepieciešams, jo ir ļoti grūti, ja, beidzot sportiskās gaitas, esi bez izglītības. Ir ļoti daudz šādu piemēru, tāpēc uzskatu, ka jāatrod balanss starp sportu un izglītību. Manuprāt, lielākā kļūda, ko var izdarīt, ir atstāt izglītību otrajā, trešajā plānā. Sak, gan kaut kad, bet mēs nekad nevaram zināt, kas ar mums notiks pēc stundas, dienas, nedēļas. Var visu likt uz vienas – sportiskās – kārts, bet ja nu gadās smaga trauma, kad viss beidzas, ko tālāk? Protams, ja esi sporta veidā, kur var nopelnīt un iekrāt kādiem gadiem uz priekšu vai pat vecumdienām, ir citādi. Bet individuālajos sporta veidos Latvijā to var retais. Ja ir izglītība, pats vari izdarīt izvēli – turpināt sportot vai veidot karjeru, turpinot papildināt izglītību. Visu liekot tikai uz sportu, tu staigā pa ļoti trauslu stīgu.”
Jānis Gabrāns
Komentāri