Pozitīvas emocijas un vērtīga pieredze

Kā rakstīts, Latvijas florbola izlase aizvadīja savu veiksmīgāko pasaules čempionātu, pirmo reizi iekļūstot pusfinālā un turnīru noslēdzot augstajā 4.vietā.

“Druva” sazinājās ar cēsnieku Pēteri Trekši, kuram šis bija ceturtais pasaules čempionāts, viņš jau vairākas sezonas spēlē Somijā, tagad klubā “Classic”.

Jautāts, vai viegli pēc tik intensīva turnīra atgriezties ikdienā, Pēteris citē kādu izlases spēlētāju, kurš izteicies, ka tagad kādu mēnesi varētu iztikt bez florbola, jo laimes hormonu līmenis smadzenēs sasniedzis maksimumu. Tiesa, P. Trekšem atpūta nebūs, jau šajā nedēļā paredzētas divas spēles Somijas čempionātā.
Stāstot, kas šogad izlasē bijis citāds, ka izdevās pārvarēt maģisko ceturtdaļfināla barjeru, viņš norāda, ka nevar runāt par vienu faktoru un droši vien katrs spēlētājs akcentētu ko citu: “Daudz esam uzlabojuši individuālajā meistarībā, izlasē ienākuši jauni spēlētāji, gūta jauna spēles garša, bet es kā svarīgāko uzsvērtu galvenā trenera Heiki Lūkonena faktoru, kurš spēlētājiem iedevis pavisam citu skatījumu. Treneris ir ļoti interesanta personība, var redzēt, ka ir ļoti ieinteresēts tajā, ko dara, tajā, kā jūtas, ko domā spēlētāji, un tas rada īpašu uzticību.”

P. Trekše stāsta, ka divu gadu gatavošanās cikls, kopš ar izlasi strādā H. Lūkonens, bija vērsts uz mērķi – čempionātā parādīt labāko sniegumu, kādu jebkad Latvijas izlase rādījusi: “Nebija uzstādījums būt četriniekā, bet tieši ar sniegumu laukumā parādīt, ka pret vadošajām florbola valstīm varam spēlēt līdzvērtīgi, un tas arī izdevās. Protams, var teikt, ka Šveices izlase šoreiz nebija savā labākajā līmenī, bet tas nemazina uzvaras prieku, jo nekad viņus nebijām uzvarējuši. Jāatzīst, spēlē pret Šveici mēs neparādījām labāko sniegumu, bija daudz kļūdu, tomēr bijām divus gadus gājuši uz to, lai pārvarētu ceturtdaļfināla slieksni. Pret Somijas izlasi parādījām labu sniegumu, abās spēlēs gan piedzīvoti zaudējumi, bet līdzvērtīgās spēlēs. Kopumā pēc šī čempionāta ir ļoti daudz pozitīvā.”

Uz norādi, ka varbūt prieks par uzvaru pret Šveici atstāja ietekmi uz turpmākajām spēlēm par medaļām, P. Trekše saka: “Noteikti nē! Nenoliedzami bijām priecīgi par panākumu, bet, jau atgriežoties ģērbtuvē, norunājām, ka šī bija tikai kārtējā spēle un turnīrs jāpabeidz, rādot labāko sniegumu. Visi apzinājāmies, ka priekšā divas spēles, un, uzvarot kaut vienu no tām, būs medaļas. Bija vēlme uzvarēt abas, mentāli bijām noskaņojušies, bet vēl laikam neesam tik labi, lai tiktu pie medaļām.”

Čempionāts no spēlētājiem prasīja lielu fizisko un mentālo gatavību, desmit dienās aizvadītas septiņas spēles, pie tam trīs svarīgākās – trijās dienās. Pēteris uzsver izlases spēlētāju līdzvērtīgo līmeni, kas ļāva gandrīz visas spēles spēlēt trijās maiņās, tādējādi saglabājot spēkus līdz izšķirošo spēļu pēdējām minūtēm.
Domājot par nākamo čempionātu, latiņa uzlikta augstu. P. Trekše stāsta, ka treneris pēc turnīra norādījis, ka gaida nopietns darbs divu gadu garumā: “Viņš lika apzināties, ka vietu top 4 vēl īsti neesam nopelnījuši, jo pret Šveici nebijām izteikti pārāki, nevarējām uzvarēt pamatlaikā, un būs pamatīgi jāstrādā, lai saglabātu vietu labāko četriniekā. Šis turnīrs deva pārliecību, ka varam iekļūt top 4, bet ir vēl izlases, ko vajadzētu pārspēt. Latvijas izlases ceturtā vieta, manuprāt, iedeva zināmu satricinājumu visai florbola pasaulei, tas palīdzēs šī sporta veida attīstībai kopumā.”

Lūgts vērtēt savu sniegumu čempionātā, P. Trekše saka: “Pirmo reizi spēlēju centra uzbrucēja pozīcijā, iepriekš biju kreisās malas uzbrucējs. Šī bija ļoti pozitīva pieredze, šajā pozīcijā loma nedaudz citāda, varbūt nav tik daudz iespējas skriet uzbrukumos, gūt vārtus, ir vairāk atbildības, uzsākot uzbrukumus, pievēršoties aizsardzībai. Domāju, ka turnīru aizvadīju labi, varēju daudz palīdzēt komandai, bet redzu, ka varēju vēl labāk, tāpēc jāpaņem pozitīvais, jāmācās no niansēm un jāiet uz priekšu!”