Daudz rakstīts par Cēsu puses autobraucējiem, motobraucējiem, ūdens motosportistiem, bet, izrādās, ir vēls kāds tehniskais sporta veids, kurā startē cēsnieki. Šoreiz stāsts par kartingiem, kur jau četrus gadus startē cēsnieks Kaspars Dambis. Viņš piedalās “Pro-Kart” kausa izcīņā, rādot labu sniegumu. Pirmā sezona bijusi, lai ieskrietos, bet trijās nākamajās kopvērtējumā kāpis uz goda pjedestāla, izcīnīta viena otrā un divas trešās vietas.
Gandrīz 200 braucēju
Kasparam uz panākumiem nācies pagaidīt, jo vispirms bijis jātiek galā ar kartinga tehnisko pusi. Atceroties sākumu, viņš stāsta, ka nopirkuši lietotu kartingu, taču tuvāk labākajiem nav izdevies tikt: “Meklējām palīdzību pie lietpratējiem, jo ar braukšanu viss bija kārtībā, bet kaut kā pietrūka. Mums ieteica nopirkt labas riepas, jo tā esot viena no panākumu atslēgām. Jo vairāk nodilušas, jo kartings lēnāks. Nopirkām, un tiešām apli veicu par 0,7 sekundēm ātrāk. Ja parēķinām, ka jābrauc 12 vai 18 apļi, vairāk nekā desmit sekundes braucienā salasās. Pirmais solis bija sperts, vēl sākām skatīties, kas ar dzinēju, kur arī izrādījās kaut kas sadarīts ačgārni. Kad viss bija salikts, saregulēts, uzreiz auga rezultāts, un nākamajās sacensībās jau finišēju sestajā vietā.”
Kaspars stāsta, ka pēdējos gados sacensību popularitāte pamatīgi palielinājusies. Dažos gados “Pro-Kart” kausa izcīņa pārtapusi par populārākajām sacensībām Ziemeļeiropā, pulcējot labākos braucējus no Baltijas, Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, citām valstīm. Dalībnieku skaits visās klasēs kopā no 140 līdz 200. Populārākajās klasēs, arī “Prokart Senior”, kurā brauc Kaspars, regulāri vairāk nekā 20 dalībnieku. Lielākais skaits– 36.
Kaspars uzsver, ka, ja liels dalībnieku skaits, svarīga starta vieta: “Svarīgi būt priekšā, jo katra apdzīšana prasa laiku. Tu vari būt ātrāks, bet, kamēr apdzen, sekundes tiek zaudētas, līderi tikmēr arvien attālinās, viņus noķert kļūst grūtāk.”
Sacensības prasa labu fizisko gatavību un maksimālu koncentrēšanos: “Lēmumi jāpieņem zibenīgi, jo grūti prognozēt, kas notiks. Pie tam jādomā ne tikai, kā pats brauksi, bet jācenšas izskaitļot, kā rīkosies priekšā braucošais. Kurā brīdī bremzēs, kādas trajektorijas brauks, jo no tā atkarīga arī mana rīcība. Speciāli virsū triekties nevar, bet, kad brauc viens aiz otra 10 centimetru attālumā, milisekundi nokavējot ar bremzēšanu, ieskriesi aizmugurē. Ātrums trasē visu laiku ap 100 km/h, un maksimālo ātrumu kartings sasniedz pāris sekundēs. Paātrinājums tik liels, ka īsu brīdi pat neapjēdz, kas notiek. Kad beidzot pieslēdzies, ir līkums, kura izbraukšanai jāpieņem pareizais lēmums.”
Ar paštaisītu kartingu
Kaspara gaitas sportā sākušās, pateicoties tēva Kārļa ierosmei, kurš ar kartingiem saistīts kopš 1974.gada. Pirmo reizi sēdies pie šī braucamā stūres, nebūdams 12 gadus vecs.
“Mācījos Cēsu 1.vidusskolā, un darbmācības skolotājs Vilhelms Kaņeps nolēma iedzīvināt skolā šo sporta veidu. Pats savām rokām uzmeistaroja kartingu, kas mūsdienās būtu ļoti eksotisks. Rāmis bija izliekts un metināts no caurulēm, izveidots improvizēts sēdeklis, kur sēdēt nācās uz dēlīša, kas pat nebija piestiprināts un brauciena laikā līkumos slīdēja ārā. Riepas izgatavotas no lietotām lidmašīnu riepām, braucamais unikāls, bet mums, puikām, bija vienalga, galvenais braukt! Skolotājs aicināja pieteikties, un bija neaprakstāms prieks, kad mani uzņēma braucējos,” atceras Kārlis.
Turpat pie skolas apgūtas pirmās iemaņas, un, vēl nesasniedzot 12 gadus, braucis startēt sacensībās. Tās notikušas Smiltenē, un kā jaunākajam sacensību dalībniekam pasniegta balva – konfekšu kaste “Karameles šokolādē”.
Kad skolotājs Kaņeps devies pensijā, iestājusies pauze. Viņa vietā nāca skolotājs Kārlis Pļavnieks, un pamatskolnieks Kārlis devies pie vārdabrāļa ar lūgumu turpināt.
“Taču viņš ar tehniku nebija uz tu un teica, lai es visu organizēju, viņš rūpēsies, lai būtu nauda, lai tiekam uz sacensībām. Sarīkojām atlases konkursu, pieņēmām braucējus un darbojāmies. Izveidojās laba komanda, Latvijā bijām starp labākajiem tūlīt aiz Kandavas un Mālpils. Bija arī labs tehniskais nodrošinājums, te paldies motobraucējam, cēsniekam Inesim Lapiņam, kurš samācīja, kā tikt pie rezerves daļām. Viņš teica, ja gaidīsi, nekas nebūs, jāliek par sevi zināt. Jābrauc uz DOSAF galveno mītni Rīgā, jāiet kabinetā trešajā stāvā, kur sēdēja “oficieru madāmas”, un jāpiesakās. Aizbraucu, uzgāju, pateicu, ka mani sauc Kārlis, esmu no Cēsīm, vajag rezerves daļas. Protams, pirmajā reizē nekāda rezultāta, bet Inesis teica, ka jābrauc regulāri, pēc kāda laika mani pazīs un daļas būs. Tā arī bija! Ik pa laikam vienkārši aizbraucu līdz Rīgai, aizgāju, parunājos un braucu mājās. Detaļām tolaik bija sadale, mēs bijām vieni no pirmajiem, kam tās tika iedalītas,” atceras Kārlis.
Kartingi kļuvuši par viņa aizraušanos uz mūžu, un, pašam beidzot sportiskās gaitas, to pārmantojis dēls.
Ātrums, dinamika, cīņa
Kārlis stāsta, ka agrāk trases bijušas ļoti daudzās pilsētās, diemžēl liela daļa vairs nepastāv. Ir trase Madonā, Kandavā, Ropažos, tiek atjaunota Smiltenē, šogad tur ieplānotas sacensības. Iecerēts atjaunot trasi Daugavpilī.
“Esmu runājies par trases izveidi Cēsīs, jo tā pilsētai būtu ienesīgs pasākums,” saka Kārlis. “Uz sacensībām atbrauc 150 – 200 braucēju, katram līdzi mehāniķis, ģimenes, kopumā ierodas apmēram pustūkstotis cilvēku. Sacensības notiek divas dienas, tajā laikā visas viesnīcas tuvākā un tālākā apkaimē rezervētas, cilvēkiem vajag ēst, iepirkties, tas dod pienesumu vietējai ekonomikai.”
Kamēr trase Cēsīs vēl tāls sapnis, cēsniekiem jātrenējas un jāstartē citās. Kaspars atzīst, ka ir trases, kas padodas labāk, un tās, kas ne pārāk: “Madonas trase man joprojām ir nezināmais, katru reizi atklāju kaut ko jaunu. Kandavā vai “3×3” trasē Ropažos vienmēr veicas labāk. Man patīk braukt jaunās trasēs, kaut kā ātri spēju adaptēties, izprast tās. Patīk ielu sacensības Jelgavā, līdzīgi kā F1 Monako ielās. Daudziem bail, jo trase bīstama, piesitoties pie apmales, var sabojāt kartingu. Tur jābrauc ļoti precīzi, ļoti stabili un nav jābūt pašam ātrākajam, lai uzvarētu. Tur trases konfigurācija vienmēr mainās, es ātri to apgūstu un esmu izvairījies no lieliem negadījumiem. Galvenais– finišēt. Bija sacensības, kad visu laiku biju sestais, bet trīs priekšā braucošie netika galā ar trasi, avarēja, un finišēju trešais. Pats interesantākais, ka visi avarēja vienā vietā.”
Tēvam un dēlam ir daudz stāstu par sacensībām, kartingiem, tāpēc abi gatavi pamācīt tos, kuri vēlētos ko uzzināt par šo tehnisko sporta veidu, varbūt pamēģināt tajā spēkus.
“Cilvēkiem nav priekšstata, kāds domā, ka tur nekā nav, bet kartingu sacensības ir kā mazā pirmā formula, tur ir ātrums, dinamika, cīņa,” saka Kaspars.
Komentāri