Vieglatlētikas cienītājiem un tiem, kuri seko līdzi sportiskajām norisēm, Māra Urtāna vārds nebūs svešs. Latvijas pašreiz labākais lodes grūdējs sevi pieteicis itin pārliecinoši, ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Bet, iespējams, ne visi zina, ka sportistu varam uzskatīt par savējo, jo viņš dzimis Cēsīs, mācījies Mores un Nītaures skolā un joprojām jūt saistību ar mūsu rajonu. Lai arī šobrīd startē zem Rīgas rajona karoga.
“Druva” devās uz Murjāņiem, lai tiktos ar sportistu un viņa treneri Guntaru Gailīti, kurš arī sevi uzskata par cēsnieku. Pļaujas laiks vēl priekšā
M.Urtāna sportiskās gaitas sākās Mores pamatskolā, no kurienes viņš devās uz Murjāņu sporta skolu, lai trenētos rokasbumbā. Tur viņa gaitas krustojās ar G. Gailīti, kurš pamanīja jaunieša īstās dotības.
“Kad pirmo reizi tā iztālēm viņu ieraudzīju, uzreiz pamanīju, ka zēns ir ar izteikti platiem pleciem. Teicu Mārim, ka nekāda rokasbumba nebūs, bet viņam jāpievēršas mešanas disciplīnām. Sākām ar disku un tad pārgājām uz lodi. Domāju, ka šī ir pareizā izvēle,” atzīst G. Gailītis.
Pēc šādiem sportistiem ir pieprasījums daudzos sporta veidos, ja pirmais M.Urtāna ceļā būtu gadījies kāds bobsleja treneris, varbūt tagad es runātu ar labu stūmēju. Treneris stāsta, ka bobslejisti vairākkārt interesējušies par sportistu: “Reiz Gatis Gūts pat teica, ka novedīs vienreiz lejā pa trasi, sak, varbūt iepatīkas. Biju kategoriski pret, lai
gan apzinos, ka Māris būtu izcils stūmējs, ar to jaudu, kas ir viņam, bobu aiznestu pa gaisu.”
Tāpēc M.Urtāns lēnām, bet arvien pārliecinošāk sevi piesaka lodes grūšanā. Māra rekords ir 20,18 metri telpās un 20.14 – ārā. Treneris gan norāda, ka Mārim lielākie panākumi vēl priekšā, jo lodes grūdēju optimālie gadi ir 30 – 33, to rāda statistika: “Viņa Olimpiskās spēles būs 2012. gadā Londonā, tad viņam būs 31, kas varētu būt īstais pļaujas
laiks. Runājot par pašreizējiem spēku samēriem pasaulē, jāteic, ka 20 metri skaitās lielmeistaru normatīvs. Salīdzinu to ar šaha galdiņu. Līdz šim Māris bija priekšējā – bandinieku rindā. Tagad viņš ir ielauzies galmā, bet karalis ir tikai viens. Ar tādu domu arī ir jāiet uz priekšu.”
Izjust pasaules emocijas
Lai arī M. Urtāns pašreiz ir Latvijas labākais lodes grūdējs, cīņa par izdzīvošanu nav viegla. Pagaidām viņš ir Latvijas olimpiskās vienības (LOV) B grupā, tāpēc nekāda valsts atbalsta nav. Sportists vairākkārt
bijis izvēles priekšā – palikt vai turpināt, jo gadījies, ka nav naudas pat elementārām lietām. Kā treneris atzīst, grūtākais nav sportistu uztrenēt, bet noturēt viņu sportā. Kad jautāju pašam sportistam, kas dzen uz priekšu, viņš smejot atbild: “Slavas kāre. Kas gan cits, jo nekādu naudu ar to nenopelnīsi. Vieglatlētikā tikai pasaules paši spēcīgākie var ar saviem startiem pelnīt.”
Šī gada nozīmīgie starti bija pasaules čempionāts vieglatlētikā, kur M.Urtāns ierindojās tikai 25. vietā. Sniegums tik pieticīgs tāpēc, ka no trijiem mēģinājumiem ieskaitīts tikai pēdējais. Tiesa, gan sportists, gan treneris atzīst, ka šoreiz veiksme nav bijusi viņu sabiedrotā, jo tiesneši nav ieskaitījuši tīru grūdienu.
G. Gailītis: “Filmēju Māra startus. Pirmo mēģinājumu – neieskaita, otro – neieskaita. Labi, pirmajā mēģinājumā bija strīdīgs moments, varēja neieskaitīt, bet otru skatos kameras ekrānā, viss taču kārtībā. Arī Māris cenšas noskaidrot pie tiesnešiem, kas par vainu. Interesanti, ka sākumā tiesnesis it kā cēla balto karogu, ka grūdiens ieskaitīts, tad kāds kaut ko nokliedza japāniski, un tiesnesis pacēla sarkano. Šo Māra mēģinājumu parādīju starptautiskā seminārā, un visi atzina, ka viss bijis pareizi. Tas bija ļoti labs grūdiens, bet, tā kā neieskaitīja, pēdējā mēģinājumā Māris rīkojās ļoti piesardzīgi, jo negribēja no pirmā pasaules čempionāta atgriezties ar visām nullēm. Līdz ar to tikai 25. vietā, lai gan varēja būt pirmais divpadsmitnieks.”
Pats M.Urtāns atzīst, ka pēc sacensībām, braucot no stadiona, autobusā to pārrunājis ar Krievijas un Baltkrievijas sportistiem, kuri teikuši, ka vāciešiem vai amerikāņiem šis mēģinājums būtu ieskaitīts.
“Tur bija vēl kāda dīvaina lieta. Parasti pirms sacensībām ir iesildīšanās, tad sportisti dodas uz sektoru. Osakā bija savādāk. Tur nācās iesildīties krietni ātrāk, jo stundu pirms sacensībām visiem bija jāpulcējas tā dēvētajā call room. 30 grādu karstumā biju iesildījies, sasvīdis, bet šajā telpā, kur bija jāpavada zināms laika sprīdis, uz pilnu klapi strādāja kondicionētāji. Telpa maza, sportisti sēž cieši viens pie otra, nekādu kustību. Kad pēc šādas atdzišanas atkal izej stadionā, saulē, iestājas atslābums. Tiem, kuri iesildās nedaudz, tas nesagādāja problēmas, bet man neieciešams paskriet, kārtīgi izstaipīties. Mēģināju kaut ko glābt, bet pilnībā tas neizdevās. Arī tas ietekmēja sniegumu, tomēr kopumā izdevās gūt tās emocijas, ko sniedz dalība tik nozīmīgās sacensībās” stāsta M.Urtāns.
Mērķis – Pekina
Tagad neveiksmes jau aizmirstas, jo priekšā citi mērķi. M.Urtāns pārstāvēs Latviju Olimpiskajās spēlēs Pekinā nākamvasar, bet vēl pirms tam paredzēti starti pasaules čempionātā telpās Valensijā, kas notiks martā, Latvijas 2. olimpiādē, arī citās nozīmīgās sacensībās.
“Pekinas Olimpiāde ir labs mērķis, bet par to nevajadzētu domāt. Tā ir liela atbildība, kas atstāj iespaidu uz cilvēkiem. Tāpēc man tas ir vienkārši datums sacensību kalendārā. Tagad strādājam pēc apstiprinātas programmas, lai izpildītu treniņu plānu. Pēc ziemas sezonas analizēsim paveikto un mēģināsim saplānot sagatavošanās posmu līdz olimpiādei. Tad kļūs redzamas tās nianses, kurām jāpievērš lielāka uzmanība. Katrā ziņā kopā ar treneri būs ko palauzīt galvu, lai tieši uz Olimpiādi būtu sasniegts sportiskās formas maksimums,” atzīst M.Urtāns.
Treneris atzīst, ka nākamgad vajadzētu izpildīt LOV A normatīvu, tad varētu tik pie medicīnas, finansējuma, kas ļautu labāk sagatavoties Pekinai. Iespējams, to izdosies īstenot Valensijā.
“Jo tam nepieciešams nozīmīgs atbalsts. Beidzot sākusi darboties Pekinas programma, un Vieglatlētikas savienībai atvēlētas finanses. Novembra beigās dosimies uz treniņnometni Spānijā. Nepieciešams nedaudz aizbraukt pie saulītes, jo tumšais laiks un ne pārāk kvalitatīvās treniņbāzes uzliek savu zīmogu. Sportistam ziemā jāpaveic liels apjoms, jāpārcilā daudzas tonnas svaros, lieli gabali jānoskrien kāpinājuma skrējienos, jātaisa metieni, grūdieni. Tas ir smags darbs, par ko vajadzētu arī normāli maksāt, bet pagaidām ir sajūta, ka mums ar Māri vienīgajiem tas interesē.
Saprotu, ka katrs to nelielo finansējuma deķīti velk uz savu pusi, un Latvijas olimpiskajai komitejai vieglatlētika nav mīļākais sporta veids. Bet viena trešdaļa, ja ne vairāk, Latvijas komandā Pekinā būs tieši vieglatlēti,” norāda G. Gailītis.
Lai arī Latvijā M.Urtānam konkurentu nav, katrām sacensībām arī te viņš gatavojas nopietni.
“Jā, zinu, ka uzvarēšu, taču nedodos laukumā ar tādu domu, bet ar vēlmi uzrādīt iespējami labāku rezultātu. Nav jēgas treniņos uzrādīt izcilu sniegumu, bet mačos viduvēju. Augstu sasniegumu grib redzēt arī līdzjutēji. Īpaši patīk startēt Valmierā Prezidenta kausa izcīņā, jo šajā pilsētā allaž ir pilnas tribīnes, un tas dod pavisam citas emocijas. Man patīk doties sektorā, kad ir skatītāji, nevis grūst lodi savā nodabā. To varu darīt arī treniņā, sacensībām ir pavisam cits vēstījums,” saka M.Urtāns.
Komentāri