Basketbola komanda “Dārznieks/ Cēsu sporta skola” šajā sezonā rāda labu sniegumu LBL3 čempionātā. Cēsnieki 14 spēlēs izcīnījuši 12 uzvaras un turnīra tabulā savā grupā atrodas otrajā
vietā. Šodien komanda savā laukumā uzņems Carnikavu, bet rīt dosies uz Utenu (Lietuva), lai pārbaudītu spēkus Pierobežas basketbola līgā, kurā spēlē Latvijas, Lietuvas, Krievijas un Baltkrievijas komandas. Šādā turnīrā dārznieki piedalīsies pirmo reizi.
Treneris – autoritāte
Viens no Cēsu komandas pamatsastāva spēlētājiem ir Toms Stālmans, kurš šajā sezonā laukumā vidēji pavadījis gandrīz 29 minūtes, gūstot vidēji 11,7 punktus spēlē un izcīnot vidēji 10,2 atlēkušās bumbas, kas ir labākais rādītājs komandā.
Viņš atzīst, ka ir simtprocentīgs Cēsu basketbolists, jo visu laiku palicis uzticīgs šai pilsētai: “Vasarā būs 18 gadi, kopš esmu basketbolā, un vienmēr esmu spēlējis Cēsīs.”
Ar basketbolu sācis nodarboties vēl pirms skolas gaitām, pat nesasniedzot septiņu gadu vecumu. Nedaudz pamēģinājis arī citus sporta veidus, taču palicis pie basketbola, jo tajā jūtoties kā zivs ūdenī. Arī augums ir vairāk piemērots tam. Kā smej Toms, ar 2,08 florbolu spēlēt grūti. Pirmais treneris bija Vladimirs Kiseļovs, vidusskolas gados komandai pieslēdzies Viktors Brizgalovs, un kopā ar šiem treneriem ritējušas basketbola gaitas. Tieši viņi iedevuši visas basketbola zināšanas.
Toms saka, ka trenera faktors sportista izaugsmē ir ļoti svarīgs: “Tā ir autoritāte, ko esi klausījis kopš bērna kājas un turpini darīt joprojām. Trenera svilpei jāklausa, ja katrs darīs, ko un kā grib, būs anarhija. Tāpēc ir komanda, kas klausa viena cilvēka teiktajam. Tas palīdz arī ikdienas darbā, ka ir autoritāte, kam jāklausa, kura viedoklī jāieklausās.”
Profesionālais hobijs
Ikdienā Toma darba gaitas rit uzņēmumā “Dores fabrika”, kur viņš ir projektu vadītājs, bet brīvais laiks paiet sportā. Protams, tik daudz kā sporta skolas laikā, kad nedēļā bija četri pieci treniņi un vēl spēles, šobrīd nav.
“Tagad slodze nedaudz mazāka,” saka basketbolists. “Visiem ir darbs, ģimene, taču sevi saucam par profesionālajiem amatieriem, jo treniņu procesam pieejam nopietni. Patiesībā nav dienas, kad neeju uz treniņu. Tas nav tikai basketbols, ir trenažieru zāle, skriešana, citas aktivitātes. Bez tā nevar, ja nedaru, ir slikts garastāvoklis. Vasarā no rīta patīk uzskriet krosiņu. Sportā esmu visu laiku, un ,kā pats saku, tas ir mans hobijs augstākajā pakāpē. Jau tuvu profesionālajam.”
Ja viss ir tādā līmenī, rodas loģisks jautājums, vai nebija vēlme kļūt par profesionālu basketbolistu? Toms stāsta, ka tāda pastāvējusi visu vidusskolas laiku: “Arī Dāvis Rozītis, ar kuru spēlējām vienā komandā, mudināja braukt mācīties uz Ameriku un spēlēt basketbolu. Pat aizsūtīju pieteikumus, bija arī pozitīvas atbildes, vajadzēja tikai turpināt sarunas, bet izdarīju citu izvēli. Universitātes sākumā uzsāku arī darba gaitas, tas iepatikās, un sapratu, ka nopelnīt naudu gribu tagad, nevis kaut kad nākotnē. Darba karjeras faktors bija spēcīgāks par profesionālā sportista vilinājumu.
Pagaidām neesmu nožēlojis izvēli, jo neviens jau nezina, kā būtu, ja būtu pieņēmis citu lēmumu.”
T. Stālmans saka, ka jābūt lielai drosmei, pieņemot lēmumu, kļūt par profesionālu sportistu. Jo sportists pilnībā atkarīgs no veselības, pietiek ar kādu nelielu traumu, lai būtu ārā no aprites.
“Tā vienā brīdī vari attapties pie sasistas siles. Protams, ja pelni ļoti lielu naudu, ko vari investēt, kas ļauj nodrošināt dzīvi arī nesportojot, ir citādi. Bet ,ja pelni tikai iztikai, var rasties problēmas. Pēc sportista karjeras beigšanas atrast vietu dzīvē grūti, jo nav nekādas darba pieredzes. Protams, var jau meklēt nodarbošanos basketbola jomā, kļūt par treneri, menedžeri, bet visiem tur var nepietikt vietas, kādam jāmeklē nodarbošanās kur citur. Tāpēc negribēju kādā brīdī attapties krustcelēs un izvēlējos darbu, basketbolu atstājot hobijam,” saka Toms.
Un basketbola viņam ikdienā pietiekot. Ir ne tikai “Dārznieks”, Toms spēlēs komandā “Riepnieks” Cēsu novada čempionātā, spēlē arī Valmieras čempionātā. Tagad sākas minētā pierobežas basketbola līga, uz ko dosies komanda, kurā “Dārznieks” papildināts ar tiem, kuri savulaik spēlējuši Cēsīs.
Basketbols ir diagnoze
Lai arī basketbols ir vaļasprieks, Toms norāda, ka uz katru spēli, neatkarīgi kāda līmeņa turnīrā tiek spēlēts, jāiet ar pilnu atdevi, nevar iet tā vienkārši pabumboties. Tad labāk vispār nedarīt.
“Basketbols ir diagnoze,” saka T. Stālmans. “Tas iedod zināmu dzīves stilu, dzīves uztveri, fizisko sagatavotību, disciplīnu, sakārtotību. Sportiskais rūdījums palīdz biznesā. Sportiskais azarts ir labs dzinulis darbā ar klientu, izzināt viņa vēlmes, censties panākt rezultātu, kas apmierina viņu. Arī tur gluži kā basketbolā ir savas kombinācijas.
Treniņi, bet īpaši spēles, palīdz teicami atslēgties no darba, ikdienas problēmām, jo laukumā nevar domāt par ko citu. Tikai par spēli, katru konkrēto momentu.”
Viņa komandai LBL3 šogad labi iet, un basketbolists cer, ka izdosies atkārtot aizpagājušās sezonas panākumus, izcīnot līgas čempiona titulu. Protams, viss noskaidrosies izslēgšanas spēlēs, bet Toms saka: “Pirmajā trijniekā jābūt, par čempiona titulu – jācīnās. Grūti ko prognozēt. Pērn likās, ka komanda stipra, jauni spēlētāji, taču gāja kā pa kalniem. Šogad izskatās daudz cerīgāk, esam stabila komanda, tajā ir lielisks mikroklimats, un tas, šķiet, ir panākumu pamatā. Komandā ir daudz jauno, kuri klausa mūs, kā paši smejam, vecos bukus. Jaunie treniņos strādā ļoti aktīvi, viņos ir tā dzirkstele, arī mums jātur līdzi, jārāda piemērs. Jābūt balansam komandā starp jaunību un pieredzi.”
Toms arī norāda, ka basketbolistiem ir citāda domāšana, cita humora izjūta, un svešam, nonākot basketbolistu kompānijās, grūti iebraukt viņu jokos: “Bet laba humora izjūta veido komandas mikroklimatu, kas ir svarīgs panākumu gūšanai. Nācies spēlēt arī komandās, kur sportisti tikpat kā nerunā savā starpā, kur valda saspīlēta atmosfēra, tur grūti noskaņoties, un tas ļoti traucē labai spēlei.”
Dodoties uz kārtējo treniņu, Toms atzīst – ir labi, ka Cēsīs ir viena centrālā sporta halle, kur apgrozās lielākā daļa sportotāju, jo tad var redzēt, kas notiek pilsētas sporta dzīvē. Ja pilsētā būtu daudzas zāles un katra komanda darbotos savā, tā sportiskās kopības sajūta nebūtu tik liela, kāda tā
Cēsīs ir šobrīd.
Jānis Gabrāns
Komentāri