Sanita Grosberga jau piecus gadus darbojas Zemessardzē. Jāatzīst, lai arī sievietes zemessardzes dienesta rindās nav retums, tomēr pārņem zināms apbrīns, ka viņas tur līdzi vīriešiem – slodze, kas jāiztur, ir tieši tāda pati ikvienam zemessargam, nav svarīgi, vai sieviete vai vīrietis.
Pastāv viedoklis, ka Zemessardzē dzimumu nešķiro, tu esi vienkārši zemessargs. To apstiprina arī Sanita Grosberga, smejoties, ka nevienam nekādas atlaides dienestā netiek dotas – visi izpilda vienus un tos pašus uzdevumus un seko vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Jautāta, kā aizsākas zemessardzes ceļš, Sanita teic, ka paldies esot jāsaka draudzenei. “Viņa mani burtiski uz turieni aizvilka. Mēs vienu laiku ļoti aktīvi sportojām, vakaros pēc darba gājām skriet. Draudzene teica, ka ir vērts noskaidrot par Zemessardzes iespējām. Tā nu mēs, it kā joka pēc, aizgājām , lai iegūtu informāciju, bet no iestādes jau iznācām ar parakstītiem līgumiem,” smejoties atceras Sanita.“Sākumā, protams, viegli nebija. Kad iestājies Zemessardzē, vispirms ir jāpiedalās pamatapmācības nometnē, kas ilgst trīs nedēļas. Visas mācības bija diezgan smagas, bet jāatzīst, laikam grūtāk bija tieši psiholoģiski – trīs nedēļu garumā tu esi prom no ģimenes, prom no civilizācijas,” ar smaidu stāsta S.Grosberga.“Režīms ir ļoti stingrs, viss ir tādā lielā skrējienā, gan duša, gan ēdienreizes. Tomēr, par spīti stingrajam režīmam, katru dienu gaidījām ar interesi, jo nemitīgi ir iespēja apgūt ko jaunu, nav bijušas tādas nodarbības, kuras šķistu bezjēdzīgas vai garlaicīgas, visās kaut ko patiešām vērtīgu var iemācīties.” Sanita atzīstas, ka pašai visgrūtākais ir nakšņošana zem klajas debess samirkušās drēbēs, zem vienkārša pončo, kas pārsegts guļvietai. “Esmu ļoti salīga, tāpēc nakšņošana ārā bija viens no vissmagākajiem pārbaudījumiem. Tāpat nakts trauksmes, tas patiešām ir liels izaicinājums arī psiholoģiski. Brīdī, kad esi cieši iemidzis, par spīti slapjajām drēbēm un aukstumam, sākas trauksme un tev pēc divām minūtēm ir jābūt gatavam stāvēt ierindā. Jāpaspēj apģērbties, ja kāds nepaspēj, tad skrien uz ierindu tāds, kāds nu ir,” pieredzē dalās 27.kājnieku bataljona zemessardze. “Katru reizi, no mācībām atgriežos mājās, ir gandarījums – tāda kārtīgi, labi padarīta darba sajūta.” Viņa teic, ka pēc intensīvā režīma, kas pavada katras Zemessardzes mācības, atgriežoties ikdienas ritmā, šķiet, ka viss ir tik mierīgi. Pietiek laika visam: nesteidzīgai dušai, pusdienu gatavošanai un citām lietām.
Sanita uzsver, ka viņai, darbojoties Zemessardzē, vienmēr bijis liels ģimenes atbalsts: “Kad iestājos, vecākajai meitai bija desmit gadi, viņa uz mani raudzījās ar lielu lepnumu.” Šobrīd gan Sanita ir paņēmusi pauzi, jo ģimene kļuvusi kuplāka, īpašas rūpes vēl vajadzīgas jaunākajai meitiņai. Kad bērniņš paaugsies, Sanita grasās dienestā atgriezties. “Zemessardze ir brīvprātīgs dienests. Kad varu, tad eju uz mācībām. Tā kā lielākoties mācības notiek sestdienās, svētdienās, tad, protams, ir brīži, kad ir jāapdomā – vai doties uz mācībām, vai šoreiz tomēr pavadīt laiku ar ģimeni.”
Pirms jaunākā bērniņa piedzimšanas Sanita uz mācībām devusies katru nedēļas nogali. “Katru nedēļu jau ir kaut kas cits: tad medicīna, tad kaujas šaušana, tad vēl kaut kas. Būtībā visu laiku notiek kaut kas jauns, ko ir vērts apgūt,” stāsta Sanita.
Taujāta, vai no sākotnējiem biedriem, kas kopā iestājās dienestā, joprojām visi ir palikuši Zemessardzē, Sanita saka, ka nebūt ne. Piemēram, draudzene, kas pamudināja iestāties Zemessardzē, izvēlējusies spert soli tālāk – dienēt Latvijas armijā. Bet ļoti daudzi pametuši mācības katrs savu apsvērumu dēļ – kādam pietrūkst laika, citam bijušas veselības problēmas -, savukārt daudzi arī nākuši klāt. “Arī man bija gadījums, kad pamatapmācībās nometnē radās veselības problēmas, nogulēju lazaretē vairākas dienas, tomēr zināju, ka vēlos iesākto uzdevumu pabeigt līdz galam,” teic Sanita.
Zemessardze dod labu rūdījumu, Sanita nešaubīgi atzīst, ka arī slodze, kas jāiznes katrās mācībās, ir milzīgs ieguvums un ieguldījums veselībā, turklāt vairums mācību notiek svaigā gaisā. Līdztekus organisma un veselības stiprināšanai ar fizisko noslodzi Sanita min kolektīva saliedētību. “Būtībā mēs esam kā otra ģimene – neviens tevi nekad neatstās, ja pagursi, paraus līdzi. Mēs esam ļoti cieši, ļoti tuvi,” uzsver Sanita.
Komentāri