Tāds es izskatījos pirms diviem gadiem. Biju 170 kilogramus smags gaļas gabals. Fiziskajā ziņā biju līķis un morāli sagrauts. Pa reizei nometu dažus kilogramus un iestāstīju sev, ka ir jau labāk. Tikai tagad domāju – kas ir 170 mīnus pieci? To nepamana. Ilze Kalniņa
Vīrieši un sievietes notikumus izdzīvojot atšķirīgi. Viņi viens otru līdz galam nekad nespēšot saprast. Sievietes ar prieku iepērkoties, vīrieši to nevarot ciest. Sieviešu pļāpas par neizdevušos dzīvi esot vien nieks lielās pasaules kārtības priekšā. Galu galā sievietes esot sirds, bet vīrieši prāta cilvēki. Un vēl daiļais dzimums esot pār mēru emocionāls, neracionāls, bet stiprais dzimums ievainojams un jūtīgs.
Saruna ar cēsnieku Buhrotu man pašai bija kā, iespējams, neatkārtojama iespēja izstaigāt sveša, bet atklāta vīrieša domu ceļus. Tagad uzņemos to atbildību viņa teikto tā sievišķīgi atstāstīt jums. Pēteris nebaidījās atklāt, kā izdevies mainīt savu ilgi postīto, nekārtoto dzīvi. Un šoreiz būs runa arī par to, kas labi saprotams sievietēm. Ja pieņemam, ka sievietes un vīrieša dzīve slīd paralēli kā divas sliedes, tad skaidrs kā dienā – mēs vienmēr priecājamies par pārmijām. Tas ir brīdis, kad ceļi krustojas.
Viss no gala lidmašīnā
Cik ilgi ir jālido līdz Īrijai? Divas, trīs stundas. Ja ceļā dodies viens un nav lieka satraukuma par to, ka atrodies desmit kilometrus prom no zemes, es domāju, perpendikulāri, tad tas ir laiks, ko veltīt sev. Pēteris mašīnā, kas ceļā nepietur, nedod iespēju mainīt domas un izkāpt, plānoja savu jaunās dzīves sākumu. Tas nozīmēja – dienas bez pīpēšanas, bez sātīgām uzkodām, bez mielēm par pagātni. Tas nozīmēja vakarus ar garām pastaigām, svaigu gaisu un pāris litriem dzidra ūdens. Pa dienu darbs, bet galvā doma – pēc pusgada svēršu par 50 kilogramiem mazāk.
“Aizbēgu, lai mainītu dzīvi, jo tobrīd sapratu – ja tā turpināšu, tad visam beigas. Fiziski jutos slikti – noēdies, nu, norijies drausmīgi resns. Vairs nevarēju uzkāpt otrajā stāvā. Fiziskajā ziņā biju līķis un arī morāli sagrauts. Bija muguras sāpes, sevis žēlošana, vainīgo meklēšana. Man bija sieva, taču viss kļuva par grūtu. Un pareizi, cik ilgi gan var dzīvot ar tādu cilvēku kopā? Kāds viņai bija prieks no manis, kāds prieks ar mani gultā gulties? Ar maniem 170 kilogramiem. Tagad domāju, ka, iespējams, pie visa, kas notika, pats biju vainīgs. Esam šķīrušies. Biju neapmierināts ar sevi, ar visu. Nu, gaļas gabals, un neciešams,” stāstīja Pēteris. Es klausījos un domāju – kā viņš spēj pateikt par sevi tādas lietas? Vēl pārprasīju, vai tiešām ir gatavs, ka pārdzīvoto izlasīs citi? Vīrietis atteica: “Tā taču ir patiesība. Pie tā noved cilvēka izlaidība, rakstura trūkums. Pīpēju divas paciņas dienā, neskatījos, ko ēdu, un jutos nevienam nevajadzīgs. Pirms iekāpu tajā lidmašīnā, turpat uz asfalta nometu pēdējo cigareti. Biju pīpējis 20 gadus. Kopš tās dienas nevienu dūmu neesmu ievilcis. Tas bija pirmais solis pretim jaunam sākumam. Man bija mērķis mainīties. Pareiza ēšana, sports un sevis sakārtošana nāca pēc tam, kad Īrijā sāku strādāt un zināju, ka pats sev dodu konkrētu laika sprīdi, lai ar problēmām tiktu galā.” Katrs var uzvarēt rumpi
Visbiežāk dzirdam, ka latvieši uz Īriju dodas peļņā. Pēterim nauda bijusi vajadzīga vien, lai izdzīvotu un daļu atsūtītu dēlam. Kāda bāra virtuvē druknais vīrietis sasmalcinājis simtiem kilogramu burkānu, kartupeļu un kāpostu. “Pieredze ir. Tagad visu varu sakapāt milzīgā ātrumā,” joko Pēteris. Vēlāk strādājis par apsargu lielveikalā. Darbs bijis maiņās, un viss bijis pakārtots galvenajam mērķim – tikt skaidrībā ar dzīvi.
“Izdomāju, ko nedrīkstu ēst – maizi, nu labi, graudu maizi šad un tad. Pilnīgi izslēgta baltmaize, miltu izstrādājumi. Tas nozīmē – arī pankūkas, cepumi, visādi tur plāceņi. Visu, kas cepts, pilnīgi izslēdzu. Nē, un cauri. Kaut vai cepta gaļa bez panējuma – vienalga ne. Tikai vārīts, sautēts ēdiens. No visām pārtikas grupām kaut kas ir jāuzņem, bet tām lietām ir jābūt sakārtotām. No kā atteikties bija visgrūtāk? Ceptas un treknas gaļas. Bet tik ļoti šo mērķi biju ieņēmis galvā, ka turējos tikai pie sautētas. Ēdu rīsus, griķus, konservētas pupas, liesus zivju konservus. Turieniešiem garšo tuncis savā sulā, to varēja visur dabūt,” tā Pēteris, kurš, ēdot veselīgi, mēnesī krities par gandrīz desmit kilogramiem.
“Ēdu kārtīgas brokastis, bet atļautos produktus – gaļu, rīsus, dārzeņu salātus. Dienā mazāk, vakarā vēl mazāk. Pusdienā dzēru tikai krūzi piena, apēdu pāris augļus. Vakarā tikai ūdens un svaigs gaiss. Ja galīgi nevarēju izturēt, tad nograuzu svaigu gurķi, tomātu. Un obligātas bija fiziskās aktivitātes. Sākumā gāju tālu prom no mājām, lai grūti atpakaļ tikt, vēlāk jau varēju paskriet, pavingrot. Kustēties ir obligāti, jo citādi, kaut neēd, bet svaru zaudēt ir neiespējami, ” tāda Pētera pieredze.
Jau pēc trim, četriem šādi pavadītiem mēnešiem četrdesmitgadnieks baudījis to prieku, ko tievajiem nesaprast.
“Varēju ielīst džinsenēs, varēju aiziet uz bāru un kārtīgi izdejoties. Neviens uz mani neskatījās, neviens nesmīnēja. Pats varēju uzsmaidīt meitenēm. Katru otro nedēļu pirku jaunu kreklu. Visi vecie bija par platiem. Uz māju atvedu vienu, kurā tagad varu ietīties. Tas ir kā atgādinājums, kāds nekad vairs negribu būt,” uzsvēra stāsta varonis un piebilda, ka lieki ir koķetēt: “Īsts latvietis sākas no simts.” Pēteris 20 gadu vecumā svēris 80 kilogramus, tad simts, tad ļāvies gastronomiskajām izvirtībām – pēc dažiem gadiem jau 130, vēlāk 170. Drēbes vajadzējis pirkt vien humpalās – lielākos džemperus un treniņbikses. Pašam no sevis bijis kauns, un izskata dēļ nācies atteikties no laba darba.
“Esmu darījis visu ko, bet izmācījos par masieri. Cēsīs skaitījos labs masieris, bet viņam taču ir estētiski jāizskatās. Biju labs masieris, bet braucu ar mašīnu. Trīs gadus par taksistu. Tevi neredz, tu nesarunājies. Smuka meitene iesēžas blakus, gribētos aprunāties, bet kurš uz tādu skatās? Pašnovērtējums bija tik zems, ka neko nevarēju uzsākt. Un pats joprojām nesaprotu, kāpēc neko nemainīju, kāpēc attapos tikai 39 gados,” sacīja izskatīgs vīrietis, kurš pusgada laikā atbrīvojās no 52 liekajiem kilogramiem. Tagad daudzi viņu nepazīstot, bet no pazinējiem dzirdot vien komplimentus.
Jauns miesā un dvēselē
Uz sarunu Pēteris atnāca gandrīz vai formā – hokeja spēlētāja ekipējumā. Nu, mazliet pārspīlēju, protams. Tomēr taisnība, ka īstā vīru spēle kopš bērna kājas viņam esot pie sirds. Cēsīs Pēteris mācījies vien piecas klases, tad devies uz Rīgu un bijis vienās biksēs ar lielo hokeju. Spēlējis junioru komandās, “Latvijas bērzā”, izbraukājis visu Padomju savienību, piedalījies čempionātos. 16 gadu vecumā paņemts meistarkomandā – mācības, smagi treniņi, izbraukumi. “Salūzu un aizbēgu no Rīgas. Aizsūtīja armijā, kad atgriezos, palaidos slinkumā,” novērtē Pēteris un izdara skaudru secinājumu: “Esmu nometis zemē dzīves 20 gadus. Izniekojis. Viss labums no laika līdz Īrijai ir mans dēls. Acīmredzot ir cilvēkam jānodzīvojas, ir jādabū no dzīves trieciens, lai celtos augšā un darītu.”
Tagad Pēteris strādā Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem par uzraugu, kādā labā Cēsu veikalā par apsargu un domā, ka drīz atkal iepriecinās sievietes un vīriešus, palīdzot uzlabot dzīves garšu masiera rokās.
Viņa vaļasprieks un reizē nopietna nodarbe ir hokejs. Viņš turas pie bērnības sapņa un ir spēlējošais “Bērzkrogs Auto” komandas treneris. Cēsnieki spēlē Vidzemes atklātajā čempionātā, katru nedēļu trenējas Valmierā. Pēteris priecājas, ka komandai var dot savu artavu. Ja pērn puiši situšies čempionāta beigu galā, tad tagad par trijnieku savā apakšgrupā.
“Tas bez liekas lepnības ir mans nopelns, jo mācu spēlēt to hokeju, kuru kādreiz pats spēlēju. Mums ir laba komanda, patīk tas, ko darām. Pēc treniņa, pēc spēles mūsu drēbes var izgriezt kā pēc mazgāšanas. Hokejs ir ātra spēka spēle, bet prasa arī prātu. Tā ir īsta vīru spēle,” raksturoja Pēteris un piebilda, ka jaunībā un arī tagad pilda aizsarga funkcijas. Un viņš priecājas, ka Latvijā hokejs ir viens no populārākajiem sporta veidiem. Lepojas, ka cēsnieks Mārtiņš Cipulis spēlē Latvijas izlasē, ka pasaulē izskan Latvijas hokejistu, īpaši Sanda Ozoliņa un Kārļa Skrastiņa, vārds. Abi aizsargi, abi azartiski, Skrastiņš nopelnījis NHL dzelzs vīra godu. Un Pēterim žēl, ka Cēsīs, kur izsenis bijušas labas hokeja tradīcijas, nav ne slidotavas, ne ledus halles.
“Kāpēc Valmiera var padomāt par sporta nākotni? Ledus halli celšot pat Madonā. Bet Cēsis nevar, negrib, nedara. Mēs pērkam Vidzemes olimpiskajā hallē ledu. Cēsīs drīz nebūs veča, kas nespēlē hokeju, bet nav, kur to darīt. Tikai Valmiera. Ar tādu prieku skatos, kā tur sporta skola ved bērnus uz ledus – mazi ķipari, kuriem ķiveres lielākas par pašiem, bet acis tā spīd. Ja to varētu panākt Cēsīs, ja es šajos procesos varētu piedalīties un mums būtu laba bāze jaunajiem sportistiem, būtu gandarīts. Būtu izdarīts labs un paliekošs darbs, ” tā Pēteris, kurš dzīvē uz savas ādas pārliecinājies, ka cilvēks spēj gandrīz visu, ja no sirds vēlas. Un, ja zināms mērķis, atradīsies arī ceļš.
Kāda ir nodzīvota gada vērtība?
“Cilvēkam ir daudz jādara, lai justu gandarījumu par savu dzīvi. Ir jāizdara kaut kas būtisks. Svarīgi ir patikt sev un būt vajadzīgam apkārtējiem. Būt derīgam. Vīrieša laime ir dzīvi pavadīt attiecībās. Mīlēt, dzīvot saticībā. Izaudzināt bērnus,” tā Pēteris un sarunas beigu galā pat jāatzīst, lai cik atšķirīga būtu pretējo dzimumu dzīves uztvere, ir daudz vērtību un attieksmju, kuras nenosauksi par raksturīgām vien vīriešiem vai sievietēm. Ko es atbildētu Pētera vietā? Ko teiktu jūs? Redzams, ka Pēterim pietiek vīrišķības to ne tikai just, bet arī izrunāt.
“40 gadi man ir dzīves sākums. Jūtos ļoti jauns. Arī dvēselē jauns. Es esmu iemīlējies,” noteica Pēteris. Un tā bija reize, kad viņa acīs, smaidā samanīju mulsumu. Nodomāju, ka laikam jau negribēja izpļāpāties, bet sekoja jauks stāsts: “Īrijā mani ierakstīja draugos. Līdz tam nebiju pa internetu maisījies. Biju domājis braukt mājās pēc gada, varbūt palikt pat ilgāk. Aizbraucu augustā, bet pēc Jaunā gada, nē, atceros tieši – tas bija 5.janvāris – , uz mani bija paskatījusies Antra. Mēs no jaunības viens otru zinājām. Sarakstījāmies, sazvanījāmies, un tas bija blieziens – es esmu saticis savu cilvēku. Samīlējos, viss un cauri. Taisījos braukt jūlijā atvaļinājumā, bet nolēmu, ka palikšu pavisam. Ka negribu vairs braukt prom. Antra dzied korī. Kad atbraucu no Īrijas, koris devās ekskursijā uz Horvātiju. Aizbraucu viņai līdzi. Tas vispār bija skaisti, tas bija kolosāli… Un tagad mēs vasarā precēsimies. Nu, pierādījās, ka dzīvē viss nokārtojas. Laikam kāds no augšas ieraudzīja, ka esmu tā apņēmies sevi mainīt. Viņš sūtīja palīdzību,” smaidīja Pēteris. Cik vērts ir gads cilvēka mūžā? Vai tad kāds var pateikt, cik vērta ir laime?
Komentāri