Iepīties pretrunās, laikam cilvēkam bez tā neiztikt. Tāpēc saprotami, ka šajos pinekļos nepārtraukti ieķeras politiķi. Nule tas krāsaini izdevies Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS).
Šajā valdībā ZZS ne vienu vien reizi norādījusi, kas maināms, lai mazinātu birokrātiju. Piemēram, “mainīt tiesisko regulējumu attiecībā uz valdības kompetenci lemt par atļaujām pašvaldību vadītājiem savienot amatus, kas saistīti ar pašvaldību interešu pārstāvniecību, jo tā ir lieka birokrātija un nerada iespējamus interešu konflikta riskus”, vēstījusi ZZS. Politiskais spēks arī paudis, ka pēc viņa iniciatīvas izstrādāti un izskatīšanai parlamentā iesniegti grozījumi Iesniegumu likumā, lai, mazinot birokrātiju, noteiktu savlaicīgāku un efektīvāku saziņu ar valsts institūcijām. Tāpat, runājot par meža apsaimniekošanu, ZZS norādījis, ka noteikumu maiņu virza arī tāpēc, ka kā “politisks spēks vēlamies mazināt birokrātiju, lai meža īpašniekiem būtu lielāka brīvība un mazāk šķēršļu no valsts puses”. Tā platformā X vēstīja zemkopības ministrs Armands Krauze (ZZS). Arī noraidot kādu citas partijas priekšlikumu, nereti kā arguments pausts, ka tas palielinās birokrātiju.
Taču nu, kad veselības ministrs Hosams Abu Meri (“Jaunā Vienotība”) izteica priekšlikumu apvienot Labklājības un Veselības ministriju, labklājības ministrs Reinis Uzulnieks (ZZS) kategoriski to neatbalstīja, paužot, ka vispirms būtu jārisina veselības nozares problēmas, nevis “jāķeras klāt pie ministrijas, kas patlaban funkcionē labi”.
Cik labi funkcionē Labklājības ministrija, nevērtēšu, iespējams, tiešām tā ir, ja Latvijas Pensionāru federācija arī nobažījusies par rosinājumu ministrijas apvienot. Organizācija izplatītajā paziņojumā raksta, ka “ne tikai neatbalsta šo ideju, bet arī uzskata, ka tā novērš uzmanību no neatliekami risināmiem jautājumiem veselības aprūpes sistēmā”. Pensionāru federācija uzskata: “Apvienojot divas sistēmas, kurās jau šobrīd ir nopietni izaicinājumi, pastāv risks izpludināt atbildību, palēnināt lēmumu pieņemšanu, zaudēt fokusu uz konkrētu problēmu risināšanu.”
Jā, pensionāru organizācijas iebildumi ir apdomas vērti. Taču nevar noliegt, ka gan nacionālā, gan pašvaldību līmenī abām nozarēm ir cieši saskares punkti, kas pat pārklājas. Kā piemēru varētu minēt valsts sociālās aprūpes centrus, kur rūpējas par cilvēkiem ar smagiem garīgās veselības traucējumiem, bet tikpat arī citus pansionātus personām, kurām ikdienas pašaprūpē vajadzīga palīdzība. Arī vecajiem ļaudīm, kurus atbalsta aprūpes mājās darbinieki, parasti nepieciešama medicīnas speciālistu palīdzība. Un tā ir tikai redzamā abu nozaru kopdarba aisberga virsotne.
Ministriju apvienošanas galvenais ieguvums būtu operatīvāka un mazāk birokratizēta veselības un sociālās aprūpes koordinācija pašā resorā, aģentūrai LETA atzinis starptautiska finanšu konsultāciju uzņēmuma SIA “Grant Thornton Baltic” partneris Raitis Logins. Viņš vērtē, ka, apvienojot ministrijas, uzlabotos lēmumu pieņemšanas process. Tas ļautu pilnveidot sociālo un veselības pakalpojumu saņemšanu atsevišķām iedzīvotāju grupām.
Veselības un labklājības pārvaldība vienā ministrijā nav nekas unikāls. Arī Igaunijā tās ir apvienotas, bet ik palaikam to vada divi ministri, pārzinot katrs savu nozari, skaidro eksperts. Pērn Igaunija atgriezusies pie viena ministra principa, kurš pārvalda abas jomas. Vienas ministrijas pārziņā tās ir arī Nīderlandē, kur veselībai un labklājībai vēl pievienots sports, Somijā, Austrijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un Norvēģijā, kur veselība apvienota ar sociālo aprūpi, kā arī citviet.
Viena vai divas ministrijas – to neizlemt ne tautas balsojumā, ne ar parakstiem portālā manabalss.lv. Teiktu, ka pirmām kārtām vajadzīgi ekspertu atzinumi (protams, ne jau tikai šajā komentārā minētā eksperta viedoklis), tad tālāk var lemt politiķi, reizē atceroties, kādus metus vilkuši sava politiskā auduma veidošanā, un neļaut tiem sapīties neatšķetināmā mudžeklī.
Komentāri