Tūlīt klāt maijs, viens no skaistākajiem un dzīvelīgākajiem gada mēnešiem, kas iešūpo daudzu jo daudzu tik gaidīto vasaru. Maijs visciešāk saistīts ar ziediem un ziedēšanu. Par tiem domājot, nevar iztikt bez vārda “ziedonis”. Un tad jau attopos, ka 1. maijā ir vārdadiena Ziedoņiem, starp kuriem vienam – Imantam Ziedonim – jau pēc dažām dienām, 3. maijā, dzimšanas diena. Šogad viņš svinētu 93. jubileju, bet jau gandrīz 13 gadus viena no iecīnītākajiem dzejniekiem Latvijā vairs nav dzīvo vidū. Jā, dzejnieka, prozaiķa, publicista, epifāniju žanra izkopēja vārds nepazūd no literatūras cienītāju atmiņas, un, tavu brīnumu, nevienam, šķiet, nav radusies ne vēlme, ne iespēja šo vārdu aptraipīt, kā tas noticis ar daudziem jo daudziem agrāk cienītiem un godātiem rakstniekiem un dzejniekiem.
Andrejs Upīts, Leons Paegle, Vilis Lācis, Rainis… – izpelnījušies ne tikai savu literāro darbu atzīšanu un cildināšanu, iekļaušanu skolu mācību programmās. Mūsdienu brīvajā pasaulē klajā nākuši fakti, par kuriem viņus ne cienīt ne godāt ar šodienas skatījumu nevar. Fakti, kas nekādi nesaskan ar mūsdienu sabiedrības vismaz publiski pausto izpratni par godīgumu, atbildību, politisko nostāju.
Lai arī aizvien turpinām izdzēst visvairāk nežēlastībā kritušo vārdus no “slavas alejām”, skolu mācību programmām, ielu nosaukumiem, muzejiem, jūtams, ka mazliet pieklusušas kvēlāko nosodītāju balsis. Nevajadzētu “nodedzināt” visus šo cilvēku radītos literāros darbus, ar kuriem uzaugušas paaudzes, paņemot no tiem vērtīgāko un nebūt sliktāko.
Šķiet, jau pavisam mierīgi uztvērām ziņu, ka arī tautā mīlēto dzejnieku Ojāru Vācieti visu mūžu pavadījis kāds agrā jaunībā viņam neglaimojošs notikums. Arī vēlāk attiecībā uz savu ģimeni viņš neesot bijis balts un pūkains. Varu vienīgi nopriecāties, ka agrāk to nezināju, citādi varbūt citām acīm lasītu rindas: “Nav ne lielu, nav ne mazu šajā dzīvē – iznāk – ja ir liela mīlestība, tad viss lielais iznāk.”
Domājot par jautājumu (kas īpaši aktuāls skolā), kā labāk un precīzāk uztvert literāro darbu – zinot vai nezinot tā autora biogrāfiju -, laikam jau vairāk jāsliecas uz – nezinot. Kurš gan no dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem var iziet bez neviena putekļa uz kurpēm, bez neviena kļūmīga soļa, bez situācijām, kad jāmēģina vienkārši izdzīvot, lai arī ne vienmēr pašā skarbākajā šī vārda izpratnē.
Un, kas to būtu domājis, gluži labi varēja saprast un ar interesi un apbrīnu lasīt gan Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakas”, gan “Epifānijas”, nezinot, ka populārajam dzejniekam ir arī meita. Šī ziņa mani sasniedza, kad nejauši izlasīju, ka 2025. gada otrā pusē iznākusi Imanta Ziedoņa meitas Baibas Ziedones-Jansones grāmata “Tā tas bija”, kas stāsta par tādu Ziedoņa dzīves periodu un tādām viņas dzīves šķautnēm, kuras iepriekš nepazinām. Visu cieņu, meita nepārmet tēvam par citas ģimenes nodibināšanu, bet ar pieauguša, nobrieduša cilvēka skatījumu vērtē, kā lasāms portālā LSM.lv: “Kāda būtu dzīve, ja viņa būtu piedzimusi ikdienišķā ģimenē? Šis ir viens no grāmatas noslēguma jautājumiem. Baiba pati pieļauj, ka noteikti būtu aiztaupīts miljoniem emociju, taču pati arī tālāk turpina ar jautājumu – bet kas gan būtu dzīve bez prieka un skumjām, bez gaismas un tumsas?”
Komentāri