Cēsīs šonedēļ atklāja bērnu un jauniešu izglītības un veselības centru. Tajā strādās profesionāļu komanda, kas ar pilsētas un lauku bērniem ir gatava runāt par veselīgu dzīvi. Tajā pašā laikā jau tagad speciālisti saka, ka viņi nebūs pamācītāji, pareizo atbilžu autori. Viņi uz diskusijām mudinās bērnus, vecākus, skolotājus. Šī būs arī tā komanda, kura nekautrēsies nodarbībās runāt par reproduktīvo veselību, jokojot, ka jau paradīzes dārzā Ievai un Ādamam bija ne tikai acis, deguns un mute, bet arī tie orgāni, kas joprojām meklējami zemāk par jostas vietu. Apņēmīgo speciālistu komandu un centra darbu kopumā vada Diāna Briede.
– Ir dzirdēts, ka jau kopš pirmās jaunā mācību gada dienas esat uz izķeršanu.
– Mēs tiešām jūtamies vajadzīgi. Vēl pirms gada visai plaši diskutējāmun tieši no jauniešiem dažādās aptaujās dzirdējām, ka viņiem pietrūkst vietas, kurp aiziet, parunāties par veselīgu dzīvesveidu, savstarpējām attiecībām. Jaunieši ir apzinājušies arī riskus, kādi ir viņu drošībai, veselībai. Tās ir atkarības. Vajadzīgas kompetentas sarunas, lai izzinātu, kādu ļaunumu nodara smēķēšana, alkohols, narkotikas. Nav jau vienas pareizās atbildes par to, kura atkarība bīstamāka, bet diskutējot var izprast riskus. Komandā strādā jauniešu konsultanti – veselības mācības skolotāji, psihologs, mediķis. Un uz centru aicinām visu vecumu bērnus. Mazajiem jau notiek nodarbības par veselīgu uzturu. – Labi, parunāsim par veselīgu uzturu. Viņus tiešām interesē, ka rupjmaize ir veselīgāka par čipsiem?
– Mēs pašas esam izveidojušas interesantus uzskates līdzekļus, kas palīdz saprast, kā darbojas cilvēka gremošanas sistēma. Kopā ar bērniem pētām, kas ir vērtīgās uzturvielas, ko labāk ēst, ko ne. Patiesībā bērni ļoti labi zina, ka vārītais kartupelis ir veselīgāks un vērtīgāks uzturā par ceptu, bet ceptais ir garšīgāks. Tāpat ir ar čipsiem, kolu. Vecākiem par to ir jāuzņemas atbildība, jo viņi bērniem ir ierādījuši šos našķus, sākuši pirkt, domājot, ka, vienreiz apēdot, jau nekas slikts
nav. Tāpēc bērniem arī jāskaidro, ka nevajadzētu no našķiem pārtikt regulāri, ka, gadu no gada tā brokastojot un pusdienojot, var rasties veselības problēmas. Mūsu mērķis, runājot par veselīgiem ēšanas paradumiem, ir rādīt bērnam to kā vērtību, lai viņš to pieņemtu savā dzīvē. Tās būs tādas vadlīnijas.
– Par vadlīnijām runāsiet arī tajās nodarbībās, kurās tiks uzdoti daudz kutelīgāki jautājumi?
– Mums ir lieliski pedagogi, kas bez liekām emocijām izstāstīs par to, kas pusaudžus, jauniešus interesē. Citādi bērns informācijas gūzmā, kas žurnālos, televīzijā, draugu pulciņā pieejama par seksuālajām attiecībām, apjūk. Viņš pārprot, un tad seko jautājums – vai vīrietim var būt tik daudz bērnu, cik viņam ir olu? Un nākas parunāties, lai pusaudzis loģiski padomā, ka tie orgāni vīriešiem pārsvarā ir divi, bet cik ir bērnu? Cik tev ir brāļu vai māsu? Cik tavam draugam? Ir daudz līdz galam nepateikta. Ir bērni, kas nāk un izjautā tieši par tām kutelīgajām tēmām, jo viņi to nespēj izrunāt ar vecākiem, draugiem, skolotājiem. Mēs tiešām nopietni runāsimies par seksuālo attiecību veidošanu – kontracepciju, seksuāli transmisīvajām slimībām, abortu, grūtniecību, dzemdībām.
– Cik gatava, jūsuprāt, šīm sarunām, nodarbībām ir sabiedrība – vecāki, vecvecāki, skolotāji?
– Audzināšana jau sākas ģimenē. Es minu piemēru, kas par seksuālo audzināšanu jau izskan dzemdību nodaļā. Proti, māmiņa pēc bērniņa piedzimšanas zvana jaunajam tētim un saka: “Mums ir piedzimusi tāda princesīte ar smalkiem pirkstiņiem, cirtainiem matiņiem, garām skropstiņām, nu, tāda skaistule!” No blakus palātas cita mamma zvana savam vīram un saka: “Mums piedzima puisis – tāds varens, stiprs, ar stingru acu skatienu.” Tā jau ir audzināšana, kas sākas, bērnam piedzimstot, nemaz nerunājot par to ziņu, kādu viņš saņem jau gaidīšanas posmā. Diemžēl jau tā nenotiek. Mums ir iecerētas arī tematiskas nodarbības vecākiem. Ar vecākiem noteikti vajadzētu runāt par seksuālo audzināšanu, tur būs liels darba lauciņš psihologam. Jo kaut vai fakti, kas varētu aizskart pieaugušo prātus, ir neapgāžami. Pagājušajā gadā valstī uz simts dzīvi dzimušiem bērniem ir veikti 60 aborti, un apmēram 400 aborti tiek izdarīti meitenēm vecumā līdz 18 gadiem. Es pagaidām nevaru tā vispārīgi spriest par pieaugušo attieksmi, bet zinu viedokli, ka mūsu darbs atvieglo līdzšinējos vecāku, klases audzinātāju pienākumus. Kāds noteikti uzelpos, jo sapratīs, ka viņa bērns zina, kā bērni rodas! Kāds atnāks pie mums un ieklausīsies, kā pašam ar bērnu par šo tēmu parunāt.
– Kad centru veidoja, jūs bildāt, ka nāksies darīt darbu, ko pildīja skolotāji veselības mācības stundās.
– Veselības mācību integrēja sociālo zinību programmā, šo zināšanu apguvei skolā ir par maz laika. Arī vide ir cita. Pie mums bērni ļoti atraisās. Uzdod jautājumus, ja neatļaujas, tad uzraksta zīmīti, lai saruna risinātos par interesējošām tēmām. Nav jau arī skolās visi pedagogi, skolas mediķi gatavi runāt par intīmām lietām. Mēs esam nevis interešu, bet izglītības atbalsta iestāde. Paši tālākizglītojamies. Piedalījāmies seminārā par toleranci pret seksualitāti. Ir jārunā arī par homoseksualitāti. Ir jābūt tolerancei pret šiem cilvēkiem. Bērns neuzdrošinās pateikt, ka ir tāds. Vecāki viņu tādu arī nepieņem. Kad vecāki uzzina par bērnu homoseksualitāti, reakcija ir dažāda. Seminārā atsaucās uz pētījumiem, ka tieši nenovērtētas seksualitātes dēļ pusaudžu vidū ir augsts pašnāvību rādītājs. Ja nav runa par indivīdiem, kuriem gribas visu izmēģināt, tad, vispārīgi vērtējot, tā nav izlaidība. Tas ir ielikts gēnos. Varbūt ir domu spēks, ja mamma, vecāki ļoti gaidījuši meitu, bet ir piedzimis dēls! Kas to lai zina, kāds homoseksualitātei ir priekšraksts.
– Tagad plaši runā par bērnu drošību. Vai ticat, ka uz centru atnāks arī tie, kuri domā, ka ar viņiem nekad nekas ļauns nenotiks?
– Tie, kuri nav gatavi sarunai aci pret aci, savu pārdzīvojumu var izklāstīt, rakstot elektronisko vēstuli. Anonīmā pasta adrese ir sos@dome.cesis.lv. Ceram, ka pilsētas bērni atnāks pie mums, taču pie lauku bērniem brauksim paši. Saskaņosim ar mācību iestādēm, izstrādāsim maršrutus un dosimies uz lauku skolām. Man negribētos, ka kāds pārprot, ka visvairāk runu ir par reproduktīvo veselību. Tas pusaudžiem ir aktuāli, bet ir speciāli veidotas nodarbības, kurās runājam par atkarībām. Esam izzinājuši arī Cēsu jauniešu vidi, diemžēl jāatzīst, ka alkohola lietošana ir ļoti populāra, turklāt aizvien jaunāku bērnu vidū. Dzer jau arī desmitgadīgie. Viens ir tas, ka bērni neprot pateikt striktu “nē” riskam, bet cita situācija, ka atkarības veicina reklāmas. Krāšņās alkohola reklāmas nostrādā daudz labāk, nekā brīdinošais par alkohola un smēķēšanas kaitīgumu. Mēs esam izzinājuši, ka ģimenes ļoti uztrauc arī bērnu datoratkarība. Arī tā izmaina bērna personību, ļoti izkropļo bērna dzīvi, ja viņš iztēlojas, ka ir tas varonis, kurš skrien, lec, šauj . Mēs nevaram bērniem definēt, kura atkarība ir bīstamākā, bet Cēsīs ļoti izplatīta ir alkohola lietošana pusaudžu vidē.
– Vai esat meklējuši notiekošajam tiešu izskaidrojumu?
– Latvijā ir veikti pētījumi par to, cik daudz alkohola un cigarešu patērē iedzīvotāji. Valstī saražotā un realizētā alkohola daudzums katru gadu pieaug. Bērni jau vistiešāko piemēru gūst no pieaugušajiem.
– Centra svinīgajā atklāšanas pasākumā izskanēja viedoklis, ka Cēsis tomēr ir bērniem draudzīga pilsēta.
– Mēs nevaram izanalizēt, kā uzvedas, jūtas bērni, pusaudži un jaunieši citur Latvijā. Man jau liekas, ka mums ļoti paveicies ar pilsētas un rajona padomes vadību, jo viņi, izprotot situāciju un vajadzības, atbalstīja šī centra izveidi. Varam plaši plānot savu darbu, un pēc kāda laika runāsim par rezultātiem. Daudzās pašvaldībās ir saskatītas līdzīgas veselīga dzīvesveida problēmas, bet darbs ar jauno paaudzi notiek tikai entuziasma līmenī. Man liekas, ja ir atbalsts un darītāji, tad arī sekmējas tas, ka pašvaldībai izdodas piesaistīt valsts līdzekļus. Mums ir idejas un rezultāti, tāpēc šo un vēl citus projektus tik ieinteresēti ir atbalstījusi arī Bērnu un ģimenes lietu ministrija. Ilgstoši nāksies strādāt, lai bērnu un arī pieaugušo apziņā veselīgs dzīvesveids būtu liela vērtība. Bet, visticamāk, ka tieši bērni būs tie, kuri pēc kāda laiciņa jau dzīvos tā, kā priekšā saka viņu pārliecība, sirdsapziņa.
– Kāds ir izaicinājums un gandarījums darīt šo darbu?
– Man ir trīs bērni. Meitiņai tūlīt būs 15 gadi, un dvīņi ir sešgadnieki. Es ļoti labi jūtu bērnus. Bērni, kuri dzimuši pēdējos gados, tiešām atšķiras. Viņi ir nedaudz harmoniskāki, jo atšķiras jau audzināšana. Kad auga mana meitiņa, tad modē vēl bija tā stingrība – sēdi klusiņām, klausies. Tagad bērni nav tik kautrīgi, ir runātīgāki, atvērtāki. Bērni atšķiras, bet katrā ģimenē tas ir citādi. Dzīves ritms atrauj vecākus no ģimenes, bet es, goda vārds, laikā, kad esmu mājās, cenšos ģimenei veltīt nedalītu uzmanību. Un bērnus sabučoju, saku, cik ļoti viņus mīlu. Man ļoti patīk mans darbs, bet lielākā vērtība dzīvē ir ģimene. Tā ir paliekoša vērtība. Ģimenei, mājai ir jābūt tai vietai, kur no sirds gribas atgriezties. Mūsu centra simbols ir bruņurupucis, kurš vienmēr sev līdzi stiepj smagu māju. Austrumniekiem šis dzīvnieciņš ir turības, labklājības un ilggadības
simbols, bet man jau liekas, ka bruņurupucis ir tik izturīgs tieši mājas dēļ. Tur viņš var ievilkt ķepiņas, galviņu, kad jūtas nedroši. Tur viņš var paslēpties, būt pasargāts un sadziedēt brūces.
Komentāri