Laila Ampermane ir 18 gadus veca vidusskolniece, kura ar smaidu atceras, kā pirms dažiem gadiem mamma viņu vilkusi uz Cēsu mūzikas skolu, kā viņa niķojās un runāja pretim, uzskatot, ka klavierspēle ir tukša laika tērēšana. Bet tagad meitenei ir pavisam cita nostāja. Laila atzīst, ka viņa nemaz nevar iedomāties dzīvi bez klavierēm un mūzikas.
„Katru dienu piesēžos pie klavierēm un uzspēlēju, kaut vai tādēļ, lai uzlabotu garastāvokli. Visi kaimiņi pie tā ir jau pieraduši,” smej Laila, stāstot, ka mājas sienas esot tik plānas, ka viņas spēlēšanu nevar nedzirdēt. Meitene klavierspēli mūzikas skolā mācījusies deviņus gadus, kā arī pati savam priekam iemācījusies spēlēt ģitāru. Tomēr klavieres un dziedāšana ir viņas galvenā aizraušanās. „Dziedāt mācījos Veselavas pamatskolā. Darbojos vietējā ansamblī, arī mūzikas skolas korī. Bet šobrīd dziedu korī „Beverīna”,” stāsta Laila. Viņa nereti ir aicināta dziedāt un spēlēt arī vietējos pasākumos Veselavas bērnudārzā, skolā, klubā, pagastmājā. „ Man patīk uzstāties, tādēļ nekad neatsaku,” stāsta Laila.
Vairāki koncerti rīkoti mājās. Kopā ar domu biedrenēm Laila gatavojusi priekšnesumus vecākiem. Agrāk notikuši koncerti pat kaimiņiem, aicinot skatītājus, kāpņutelpā izlīmētas afišas.
2003. gadā, pateicoties Lailas izkoptajām muzikālajām prasmēm, viņa kļuva par Veselavas Lūciju. Meitenes atmiņā tas palicis kā īpašs notikums, taču šis gods nav būtiski mainījis ne viņas dzīvi, ne arī viņu pašu.
Lai arī Lailai mūzika ir sirdslieta, tā paliekot tikai brīvajam laikam. Tiesa, vienubrīd Laila bijusi arī privātskolotāja klavierspēlē vietējām kaimiņu meitenēm. Viņa atzīst, ka tajā brīdī sapratusi, ka mācīt otru nav viegli. „Tomēr, ja tas ir ar panākumiem, ieguldītais darbs ir tā vērts,” domā Laila.
Septembrī meitene atsāks mācības Cēsu 2. vidusskolas 12. klasē, taču pagaidām viņa vēl nezina, kāda nākotnē varētu izskatīties viņas dzīves muzikālā puse.
Komentāri