“Druva” turpina iesākto rubriku, kurā aprakstām to, ko piedzīvojam kāda pagasta centrā, pavadot tur tieši 45 minūtes. Šonedēļ devāmies uz Vaives pagastu. Tajā, pēc pērnā gada datiem, savu dzīvesvietu deklarējuši 1 623 iedzīvotāji. Vaives pagastā lielākās apdzīvotās vietas ir Rīdzene, Krīvi, Rāmuļi, Ģūģeri, Slaņķi, Veismaņi un Pinderes.
Vaivē ieradāmies plkst. 13. Piebraukuši pie, mūsuprāt, pagasta centra – Vaives pagastmājas – un pagaidījuši kādu laiciņu, sapratām, ka nevienu nesastapsim. Pašvaldības darbinieki cītīgi strādāja, jo pusdienlaiks tik tikko bija beidzies, un zuda cerības satikt kādu citu, ar ko aprunāties. Tādēļ devāmies uz Rīdzeni. Un patiesi – Rīdzenē cilvēki pastaigājās, runājās, gaidīja autobusu, veica ikdienas darbus. Protams, to nevar salīdzināt ar pilsētas dunu, tomēr Rīdzene patiešām šķita dzīva. 45 minūšu laikā Rīdzenes centrā iebrauca arī autobuss un mums garām dažādos virzienos aizbrauca piecas automašīnas.
Aprunāties izdevās arī ar vairākiem Rīdzenes iedzīvotājiem. Viedokļi par to, kā šajā klusajā vietā rit dzīve, atšķiras. Vieni priecājas par mieru un sakoptību, citi neslēpa, ka darba iespējas ir ļoti ierobežotas un tas arī ietekmē ikdienu. Darbavietu trūkumu kā problēmu Rīdzenē norādīja būtībā visi, ar kuriem “Druva” aprunājās. Iedzīvotāji vērtē, ka tie jaunieši, kuri plāno savu nākotni, lielākoties dodas mācīties, studēt un reti kurš vēlas atgriezties Rīdzenē, jo nesaredz perspektīvas. Tajā pat laikā Rīdzene ir gana tuvu Cēsīm un citām pilsētām, novadu centriem, lai būtu kā laba dzīvesvieta, no kuras ik dienu doties darba gaitās.
Pirmās Rīdzenē satikām Daci Čerņevsku un Evitu Vīksnu, kuras atzina, ka sūdzēties par dzīvi Rīdzenē neesot nekāda pamata: “Dzīvojam te ilgi. Nevarētu teikt, ka iedzīvotāju kļūtu vairāk, bet
arī ne
mazāk. Tie, kuri te dzīvojuši, arī dzīvo. Nemaz ne tik daudzi
aizbraukuši uz ārzemēm. Protams, kāds jau ir aizbraucis, bet pa kādam ir arī atgriezies.
Kultūras dzīve gan mums diemžēl te nekāda īpašā nav. Tad jābrauc uz Vaivi, bet arī tur pasākumi, balles vairs nenotiek tik bieži kā agrāk. Ja gribas un ja ir iespēja, tad kultūras dzīvi jābrauc baudīt uz Cēsīm. Kuri vēlas, tie var atrast gan kur strādāt, gan kur atpūsties. Bibliotēkā ir internets, notiek izstādes. Sabiedriskais transports kursē labi, un arī skolēnu autobuss bērnus nogādā uz skolām. Sūdzēties mēs nevaram.”
Sarunājoties ar abām dāmām, skatiens paveras uz dīķa pusi.
Rīdzenes iedzīvotājas piebilst, ka viņām ļoti gribētos, lai dīķi iztīra un izveido par jauku atpūtas vietu, jo pašlaik tas esot aizaudzis.
Pie veikala aprunājamies ar Kristīni Kuzmu, kurai Rīdzene ir dzimtā vieta, bet darbsVaivē: “Šķiet, ka no Rīdzenes prom biju apmēram piecus gadus, bet tad te
iegādājos dzīvokli un atkal par mājām saucu Rīdzeni. Klājas labi – dzīve šeit ir mierīga, satiksme ir labi nodrošināta, vide ir labiekārtota un komunālie maksājumi mazi. Lielākā daļa cilvēku strādā ārpus Rīdzenes.”
Īpaši jau bērnu vecāki un vecvecāki novērtē rimtos apstākļus, kādi ir Rīdzenē. “Druva” uz mirkli pievienojās divu sieviešu, kuras ratiņos vizināja mazuļus, pastaigai. Jaunā māmiņa Baiba par Rīdzenes iedzīvotāju kļuvusi vien pirms trim gadiem: “Šeit dzīvokļi bija krietni lētāki nekā Cēsīs vai Priekuļos. Ģimenē mums katram ir sava mašīna, un,tā kā Cēsis ir ļoti tuvu, tad Rīdzene šķita laba dzīves vieta. Tā arī ir. Kluss, mierīgs, te jauks bērnu rotaļu laukums.” Tam piekrīt arī Svetlana, kura pastaigā bija devusies ar mazbērnu. Viņa priecājas, ka jau sen nezina, ko nozīmē slikts ceļš – Rīdzenē brauktuves saremontētas labi. Tomēr Svetlana, kura ilgus gadus rīdzeniece, saka, ka cilvēku tomēr ir kļuvis mazāk un to var redzēt arī pēc tumšajiem dzīvokļu logiem vakaros. To nenoliedzami ietekmē tas, ka būtībā vienīgā darbavieta ir bērza zāģbaļķu pārstrādes uzņēmums. Lai gan labi, ka ir vismaz šis uzņēmums, tomēr skaidrs, ka ar to nepietiek.
Pie autobusa pieturas satiekam Mildu Ļebedevu, kura Rīdzenē dzīvojot no 1998. gada. Viņa ikdienu vērtē skeptiskāk: “Dzīve te nav mainījusies, bet nevarētu arī teikt, ka tā ietu uz labāku pusi. Darba
nav, ir tikai gateris, bet ne jau visiem tur atrodas darbs. Man ir 57 gadi, šādā vecumā ir ļoti grūti atrast darbu, uz to jau esmu zaudējusi cerības. Satiksme gan te laba,
ir arī
veikals.”
Pie veikala sastopam divus vīriešus, kuri plašākā sarunā
neielaižas. Viņiem bija brīvdiena, un tā arī tika baudīta. Tik gan viņi pastāstīja, ka ikdienā strādājot
mežizstrādē un par dzīvi nesūdzoties. Kamēr runājāmies ar iedzīvotājiem, vietējais sētnieks palēnām veica
savu
ikdienas darbiņu. Kungs savu vārdu gan negribēja atklāt, bet atzina, ka dzīvo Rīdzenē apmēram 40 gadus. Viņš neslēpa, ka sliktākais ir tas, ka nav darbavietu un līdz ar to arī cilvēku skaits nepalielinās. Viņš arī dziļdomīgi piebilda: “Ko tad cilvēks var te darīt?”
Māra Majore – Linē
Komentāri