Šodien viņam paliek 98 gadi. Jubilārs var lepoties ar asu prātu un lielisku atmiņu. Viņš turpina strādāt
piemājas saimniecībā un rūpējas par meitu, kura sasirgusi.
Atceroties savu ienākšanu Inešu pagastā, Antons Gutovskis stāsta: “Šurp no Latgales atnācu 1928. gadā. Ilgus gadus “Kušļu” mājās strādāju par puisi. Tad saimnieks nomira, bet viņa māsa teica, lai braucu pie notāra un māju uzrakstu uz sava vārda,” stāsta jubilārs, un atmiņas viņu aizved bērnībā. “Tēvs pirmā pasaules kara laikā pazuda. Dzīvoju kopā ar māti. No piecu gadu vecuma, tāds knēvelis, sāku iet ganos. Kad pienāca 12 gadi, pie sevis domāju, kāpēc vajadzētu iet ganos? Izdomāju, ka jādodas strādāt par puspuisi. Sarunāju ar kādu lielu vīru, kurš devās peļņā, es viņam līdzi. Atbraucu uz Rīgu pie onkuļa un tantes. Te uz ielas pienāk kāds vīrs un jautā: “Vai par puisi negribi nākt?” Priecīgs atbildēju, ka gribu, jo visus lauku darbus pratu. Aizbraucu viņam līdzi uz Babīti. Mēnesi nostrādāju. Aizveda viņš mani uz Rīgu un teica, ko es ar tādām latgalīšu drēbītēm staigāju – jāpērk jaunas. Nopirkām bikses, kurpes un kreklu tādu varenu, uzpucējos un aizbraucu ciemos pie onkuļa, kurš dzīvoja Sarkandaugavā. Onkulis saka, ko es par puisi raujos, lai nākot strādāt Rīgā uz dzelzceļa. Tajā laikā Rīgas ostā ienāca zviedru kuģis. Man bija briesmīga interese to redzēt. Uzkāpu uz kuģa, pastaigājos. Redzēju vitrīnu ar ieročiem, nogāju lejā, kur maizīti cep. Kad kuģi atstāju, pienāca atkal man klāt. “Ko tu brīnies, puika? Brauc man līdzi par puisi,” viņš aicināja. Atbraucu uz Vecpiebalgu un gadu nostrādāju “Griškās”. Pēc tam “Kušļu” saimniekmeita Līzīte mani aizvilināja uz Inešu pagastu,” atceras Antons Gutovskis. Viņš atzīst, ka tagad vairs pušu ar darbiem neraujas. “Varētu jau vēl spārdīt un ārdīt, bet švaks esmu palicis,” atzīst jubilārs.
“Druva” Antonam Gutovskim kā ilgdzīvotājam uzdeva tradicionālo jautājumu. Kas jādara, lai nodzīvotu tādu mūžu? “Nezinu,” viņš tūlīt atbildēja un aizdomājās: “Pīpēju tikai kara laikā. Tad atnācu godīgi mājās un sev pateicu, ka ar papirosiem nav ko mocīties. Uz galda uzklāju avīzi, sabēru tur papirosus, sataisīju paciņā, pārmetu krustu un paciņu ugunī iekšā. Šņabi arī nekad neesmu dzēris. Reizēm kādu sieviešu dzērienu. Kādā liķierītī mēli pamērcēju. Šņabis man par stipru, arī alu nedzeru,” stāta jubilārs un piebilst, ka vienīgā vājība dzīvē bijusi makšķerēšana, bet šogad arī tai atmetis ar roku, jo sausumā tārpus nevar dabūt. “Varbūt nākamvasar. Man ir tāda alumīnija laiviņa. Nav jādarvo, tik iesēdies un brauc. Sev esmu teicis, ka vēlos tāpat kā aktieris Ēvalds Valters skaisti nodzīvot 101 gadu,” plāno vecākais rajona vīrietis.
Komentāri