No mācību gada sākuma vairākās Cēsu novada skolās tiek īstenots pilotprojekts, lai ieviestu elektronisku skolēnu ēdināšanas uzskaiti ar QR kodiem. Pašvaldība norāda, ka mērķis ir modernizēt ēdināšanas uzskaiti, lai tā būtu ērtāka un pārskatāmāka gan skolām un ēdināšanas pakalpojumu sniedzējiem, gan skolēnu vecākiem. Ilgtermiņā plānots pakāpeniski pāriet uz elektronisku uzskaiti visās novada skolās.
Lai izmantotu jauno sistēmu, vecākiem bija jāreģistrējas skolēnu tīmekļvietnē milli.lv. Pēc reģistrācijas aktuālajai informācija var sekot arī mobilajā lietotnē. Vecāki arī saņēma informāciju, kā soli pa solim reģistrēties. Jāatzīst, ka pati šo procesu novilcināju līdz pēdējai nedēļai, jo man ļoti nepatīk vēl kaut kur reģistrēties. Jau ir daudz visādu lietotņu, no kurām pēc iespējas cenšos atteikties, lai kaut nedaudz atbrīvotos no pārmērīgā informācijas apjoma. Tomēr saprotot, ka bez reģistrēšanās bērns netiks pie QR koda, kas ir ieejas biļete pusdienām, saņēmos un reģistrējos. Izrādās, ka daļa vecāku nebija sapratuši, ka ne tikai jāpiereģistrējas, bet katrs bērns vēl atsevišķi jāpiesaka pusdienām un ar pakalpojuma sniedzēju jānoslēdz virtuāls līgums. Skola, protams, iespēju robežās centās palīdzēt atrisināt visus tehniskos jautājumus.
Otra lieta, ar ko saskāros, piesakot bērnam kavējumu e-klasē, neatkarīgi no tā, vai viņš ir tas, kurš ēd pusdienas vai ne, man ir jāizvēlas opcija, vai pusdienas atteikt. Pirmajā reizē sistēmā parādījās atzīme, ka esmu vēlējusies bērnu reģistrēt pusdienām, bet reģistrāciju neesmu pabeigusi, lai gan konkrētais bērns skolā pusdienas nemaz neēd un par viņu līgumu neesmu vēlējusies slēgt.
Tomēr satraucošāk par šādām niansēm man šķiet fakts, ka, izrādās, ir vecāki, kuri vienkārši nenoslēdz līgumu tādēļ, ka tas jādara datorā vai savā viedtālrunī. Ir vecāki, kuriem nav viedtālruņa un, iespējams, nav arī datora, vai viņi nevēlas ar šādiem līgumiem noņemties. Bet ko tas nozīmē realitātē? Bērns, kuram pat pienākas brīvpusdienas, tās vairs nevar saņemt. Kādreiz varēja izlīdzēties, pat ja bērns nebija pieteikts pusdienām, viņš varēja aiziet paēst tā vietā, kurš ir saslimis, vai kopā ar visiem paņemt nelielu porciju, ja paredzēta garāka, aktīvāka diena, jo tāpat pietika visiem. Tagad pusdienās var doties tikai ar QR kodu, tātad tikai skolēns, kuram tāds vispār ir. Nu, nerunāsim par to, ka ir bērni, kas tādas nelielas kodu lapiņas mēdz pazaudēt un tad vecākiem vai skolai ir jādomā, kā to izdrukāt, lai bērns tomēr varētu paēst. Jaunās sistēmas un vecāku neprasmes vai nevēlēšanās dēļ ir bērni, kuri vispār netiek pie pusdienām.
Lai gan mēdz runāt par to, ka skolai nebūtu jāuzņemas sociālā funkcija, tomēr to nevar ignorēt. Kaut vai tāpēc, ka arī skolā strādājošie norāda, ka nereti kādas uzvedības problēmas rodas tāpēc, ka bērns nav paēdis. Arī pedagogs Ivo Rode sarunā norādīja, ka skolās vajadzētu būt ne tikai pusdienām, bet arī iespējai paēst brokastis, jo realitāte ir tāda, ka nereti bērns aizmieg vēlā nakts stundā ar telefonu rokās, pamostas pēdējā brīdī pirms jādodas ārā no mājas, līdz ar to viņš brokastis nepaēd, un nekādā mērā nav gatavs apgūt zināšanas. Tāpat I. Rode min vēl vienu aspektu – ģimenēs arvien retāk gatavo mājās. Un tā notiek arī situētās ģimenēs. Tas liecina, ka bērns nesaņem pilnvērtīgu, viņa vecumam atbilstošu ēdienu. Un saprotams, ka tas atsaucas ne tikai uz viņa veselību, bet arī uzvedību.
Nereti jaunu tehnoloģiju ieviešana tiek pamatota ar to, lai būtu ērtāk. Un skaidrs, ka daudziem tas tiešām ir ērti – tā teikt, var izdarīt, no mājas vai darba neizejot. Šajā aizņemtības laikmetā tas arī nav mazsvarīgi. Tāpat esmu pārliecināta, ka jaunā uzskates sistēma tiešām samazinās lieku porciju sagatavošanu, un būs gan mazāk ēdiena atkritumu, gan arī pašvaldībai budžetā nebūs jāmaksā par to, kas netiek patērēts. Tomēr, ja šādu jaunieviesumu dēļ kāds paliek bez pakalpojuma, ko viņš citādi varētu saņemt, vēl jo vairāk tad, ja runa ir par bērniem, tad ir ļoti jāpārskata, kā sistēma strādā, vai tā tiešām ir ērta, vai visi tie, kuriem pakalpojums būtu jāsaņem, to noteikti saņem.
