Lasītāji, būsiet manījuši, ka otrdienās rakstām arī par Vidzemes lielāko pilsētu. “Druvas” ieceri novadu ļaudīm pastāstīt par izmaiņām Valmierā, kura ir tik tuvu Liepai, Raunai un Priekuļiem, Stalbei un Straupei, vien 25 minūšu braucienā no Cēsīm, taču esat pamanījuši. Vieni teic, ka jūtas priecīgi uzzināt ko jaunu par Valmieru. Citi teic, ka par Valmieru intereses tikpat kā neesot, jo pagaidām ceļi turp nevedot.
Darbs, studijas vai dokumentu kārtošana valsts iestādēs, sports, teātris vai izklaides, kā arī iepirkšanās lielāka mēroga veikalos – lūk, iemesli, kas vidzemniekus visbiežāk aizved uz Valmieru. Viņi redz, ka pilsēta mainās, kļūst interesantāka. Nelielā vecpilsētas daļa skaisti sakopta, Gaujas krasti piemēroti pastaigām dabā, pilsētas ritmus tikpat kā nejūt. Nav sajūtas kā padomju gados, kad Valmierā teju viss bija pakārtots rūpniecībai, darba spēka koncentrēšanai kopmītnēs un daudzdzīvokļu māju kvartālos. Tieši tas padomju laikos ļoti atšķīra kaimiņu pilsētas – izteikti rūpniecisko Valmieru un kultūrvēsturiskās Cēsis.
21. gadsimtā Valmieras pārvaldītāji ieņēmuši kursu, ka pilsētai cilvēku prātos jākļūst zināmai ne tikai kā aktīvas uzņemējdarbības un studentu pilsētai, bet arī kā sportošanas un atpūtas pilsētai. Jau tapušas un vēl būs iespaidīgas būves un laukumi sportam. Jau izsenis pilsētā ir profesionāls teātris. Daudz jau paveikts, lai parādītu Valmieras izcelsmi, tās senatni jau no 13. gadsimta. Mūsdienu Valmierā ienāk arī mākslinieciski vaibsti. Tāpat kā pirms gada aprīlis dažāda vecuma un interešu valmieriešiem pagāja Mākslas dienu zīmē – izstādes, koncerti, amatiermākslas izrādes, arī basketbola turnīrs, jaunajai paaudzei vēstot, ka šāda akcija bija populāra 20. gadsimta 80. gadu Mākslas dienās, kad tās aizsākās. Lai atminamies, kāda toreiz bija latviešu mākslinieku pavasara akcijas ideja – padarīt profesionālo mākslu pieejamāku tautai. Mākslinieki ar darbiem iznāca ielās. Mākslas dienās netrūka ēverģēlību.
Ko no tā visa ir pārņēmuši un Mākslas mēnesī turpināja īstenot valmierieši? Vienu pēcpusdienu Valmieras muzeja skaistajā Izstāžu namā ieeja visiem bija bez maksas, kā arī iespēja iesaistīties radošā nodarbībā, justies kā māksliniekam. Akcijas motīvs bija nepārprotams: “Radi savu mākslas darbu!” Citu dienu Valmieras 5. vidusskolas, kas atrodas netālu no Valmieras teātra, jauniešiem bija ļauts skolas pagalmā apgleznot garāžas. Savukārt Valmieras tehnikumā, kur mācās nākamie pavāri, konditori un viesmīļi, tika sarīkota meistarklase – kopiju izgatavošana slavenām gleznām, bet tikai no siera.
Mākslas dienas vainagojās šajā sestdienā ar piecu mākslas soliņu iedzīvināšanu pilsētas centra dažādās vietās. Piedaloties šī mākslas notikuma atklāšanā, presei no Cēsīm radās secinājums, ka vērts par to pastāstīt saviem lasītājiem. Katrs no soliņiem, kurus valmierieši bija uzticējuši apgleznot māksliniecēm – spilgtu krāsu un tēlu veidošanas meistarēm – Signei Vanadziņai, Elitai Patmalniecei un Patrīcijai Brektei -, gūs ievērību.
Gaujas krastā, valmieriešu iecienītajā Valterkalniņā, novietota Patrīcijas Brektes soliņglezna ar moto “Gaujas garšas palete”. Pa soliņu peld līdaka un citas zivis, bet, apsēžoties uz soliņa, paveras cita aina – uz upi. Vietējie mīl te nākt un makšķerēt. Dažu reizi valmierieši mājās dodas ar krietnu spainīti zivju, kuras āķim pieķērušās pašā pilsētas centrā.
Valterkalniņā pirms desmit gadiem uzbūvēja jaunu lapeni – vēsturiskās vietā. Ar karstām vai izmisušām sirdīm šurp atnākuši arī ļoti emocionāli noskaņoti valmierieši. Savu sirds sāpi vai gaviles viņi iegravējuši koka lapenē – izteiktas cauršautās sirdīs vai arī necenzētos vārdos. “Ar šo “mākslu” nespējam cīnīties,” – tā Valterkalniņa lapenē rīdziniecei Elitai Patmalniecei un cēsniecei Signei Vanadziņai atzina Valmieras mērs Jānis Baiks. Domājot, ko vēl var darīt lietas labā, pašvaldībā nonākuši pie domas, ka sliktajam piemēram pretī liks labo – mākslinieciski apzīmētus soliņus.
Elitas Patmalnieces apgleznotais soliņš stāvēs pie paša pilsdrupu mūra. Māksliniece iztēlojusies, ka uz tā iederētos pasēdēt nakts stundās, lai labāk izjustu gadsimtu elpu un, divatā sēžot, arī romantiku. Apkārt ir restaurēti vecpilsētas nami, gar tiem uz Gauju ved gludi celiņi pastaigām.
Signes Vanadziņas mākslas soliņš ar moto “Ķiršu lietus” galu galā novietots iepretī ieejai Valmieras kultūras namā. Kad tā atklāšana bija notikusi, mākslinieces ziediem apdāvinātas, televīzija un prese intervijas dabūjušas, viesi izklīda, soliņš sāka savu dzīvi. Jau pēc stundas “Druva” novēroja, ka skvērā pie kultūras nama tieši šis soliņš ir vispieprasītākais. To apstājuši jaunieši. Pieciem, cieši sasēžoties, pietika vietas uz soliņa, ķirši gan vairs nebija redzami. Pārējie jaunieši stāvēja apkārt vai sēdēja uz velosipēdiem.
Mākslas dienu noslēguma stundā Valmieras teātrī trim izrādēm vienlaicīgi trīs zālēs notika mēģinājumi. Brīvi no tiem bija palikuši nedaudzi, galvenokārt vecākās paaudzes aktieri. Tieši viņi pabeidza scenogrāfa Reiņa Suhanova ideju par teātra soliņiem. Skaidrīte Putniņa, Rihards Rudāks, Ligita Dēvica, Regīne Devīte, Ināra Ieviņa strādāja ar pindzelēm rokās. Vienam soliņam tika pārklāta sarkana, otram – melna krāsa. Krāsošanā puktu uz i uzlika aktierpāris Inga un Aigars Apiņi, kā arī Ilze Liedskalniņa. Krāsām vējā un saulē ātri nožūstot, uzmanīgi tika norautas līmplēves, krāsu laukumi samazinājās, atklājot, kas tur rakstīts. Uz viena lasāmi latviešu klasiķu vārdi – Rainis, Aspazija, Blaumanis un mūsdienu autors Alvis Lapiņš, kura darbi iestudēti Valmierā. Uz otra soliņa tagad “iegravēti” pasaulslavenu dramaturgu vārdi – Šekspīrs, Čehovs, Ibsens. Tie ir autori, kuru tēli ir bieži viesi uz Valmieras teātra skatuves.
Šos soliņus lemts nolikt veco vietā gājēju celiņā, kas ved uz teātri. Tieši tajā vietā, kurā pirms vairākiem gadiem valmierietis Oļģerts Kroders, toreiz būdams 90. gadnieks, izteica priekšlikumu ierīkot soliņus.
Komentāri