Jau devīto gadu Amatas novada sociālās aprūpes mājas vienība apmeklē klientus ikdienā un svētkos.
“Kopumā viņas noteikti ir nostrādājušās. Darbs ir grūts. Un mēs jau neesam vienīgie, kam vajadzīgs palīdzēt. Pamēģini nu visiem izdarīt pa prātam. Es to nedarītu, ja arī varētu. Man nemaz nebūtu pacietības,” tā mājas aprūpētāju darbu raksturoja ilggadīgā kliente Māra Valinska, kuru Sarmīte, Svetlana un Sergejs apciemo trīs reizes nedēļā. Māra netiek galā ar mājas darbiem, nespēj doties uz veikalu, tāpēc mājas aprūpētāji ir viņas vēlmju izpildītāji. Līdzīgi kā sieviete, kura dzīvi pavada istabā, domā arī Andis, kuru aprūpētāji apciemo tikpat regulāri. Tā kā šīs nedēļas ir svētku laiks, tad Andis priecājas, ka sarūpēts arī
cienasts.
“Biju iepriekš sarakstījis, ko lai atved no Cēsīm. Pagasta veikalā jau nav tik lielas izvēles. Gribas uz svētkiem karbonādi, kotletes, pīrāgus, meloni. Ir forši, ka aprūpētājas nāk. Vienmēr parunājamies. Par ko? Par visu, kas ieskrien prātā,” sacīja Andis Bērziņš.
Amatas novada sociālās aprūpes mājas vienība regulāri apmeklē 23 klientus. Liktos, ka darbu veikšanai vajadzīga prāva darbinieku komanda, bet, izrādās, ar visiem pienākumiem tiek galā trīs cilvēki, kuri, laikam ejot, labi sastrādājušies.
“Nevaru iedomāties, ka varētu darīt citu darbu. Mums tiešām dots no augšas, ka mēs varam darīt darbiņu, kas patīk un ir tik vajadzīgs. Šim darbam ir jābūt sirdī. To nevar darīt ne naudas, ne pienākuma dēļ,” sacīja mājas aprūpētāja Sarmīte Sviderska, kura jau gadiem šo darbu veic kopā ar vīru Sergeju. Abi spriež, ka sociālā joma valstī nebūt nekārtojas, kā gribētos, un mājas aprūpes dienesti ir ļoti nepieciešami cilvēkiem, kuri vēlas mūžu nodzīvot savās mājās, justies labi un droši.
“Valsts par veciem cilvēkiem tiešām nedomā. Nezinu, kur taisnību meklēt. Brīžiem ir tāda sajūta -ja vecs, tad jānoraksta. Būtu taču jādomā, ka arī tie, kas sēž valdībā, reiz būs veci. Un viņi taču vēl nezina, kā viņiem klāsies! Vienkārši sirds sāp,” sacīja Sarmīte, kura pēc pieredzes zina, ka aprūpējamo skaits nesarūk, tāpēc šādu pakalpojumu attīsta arī citviet rajonā un valstī. Līdzīgi darbojas liepēnieši, arī cēsnieki. Pieredzi pie Amatas dienesta darbiniekiem esot braukuši krāt arī kolēģi no Siguldas un Iecavas.
“Man prieks, ka varu palīdzēt. Priecājos, ka mūs gaida, ka varu šos cilvēkus atbalstīt. Ir reizes, kad nemaz nevajag ne istabu mazgāt, ne malku vai ūdeni sanest. Cilvēki vēlas parunāties, tas nav mazāk svarīgi,” sacīja mājas aprūpētāja Svetlana Didrihsone, kura tobrīd uzkopa Māras istabu un ieklausījās, ar kādām domām lauku cilvēki sagaida Jauno gadu.
“Ziemassvētki īstenībā bija skumji svētki, lai kāds pamēģina iestāstīt, ka tā nav. Tik daudz domu kavējas galvā. Ar Jauno gadu ir citādāk. Un tomēr nezinu, vajag
man jauno vai nevajag, jo nezinām taču, ko tas nesīs. Veselāki un jaunāki jau arī nekļūsim. Un tomēr ir tāds prieks, jo gribas domāt, ka ikvienam būs labi,” sacīja Māra un novēlēja, lai visiem, kas labajā dalās ar otru, priekšā pats labākais dzīves gads.
