Cēsu domes sēdē pieņemts lēmums par teritorijas plānojuma grozījumu uzsākšanu zemes gabalam Meža ielā 15. Lai gan pašvaldība centās iedibināt praksi, ka grozījumus sāks tikai divas reizes gadā, deputāti nolēma, ka šos var iekļaut izskatīšanai ārpus kārtas, pamatojot to ar pašu vilcināšanos, jo iesniegums no zemes īpašnieka saņemts laikus. Loģiski, bet rodas jautājums – vai šis lēmums neizraisīs precedentu?
Par ko tad ir runa? Pilsētas teritorijas plānojumā zemes gabalam noteikti divi lietošanas veidi – dabas pamatne, kurā pieļaujama mazstāvu dzīvojamā apbūve, un dabas pamatne. Īpašnieks vēlas mainīt lietojuma mērķi teritorijas daļai “dabas pamatne” uz “dabas pamatne, kurā pieļaujama mazstāvu dzīvojamā apbūve” ar mērķi te veidot mazstāvu dzīvojamo māju ciematiņu.
Vai iespējamie grozījumi nebūs pamats tam, ka arī citi īpašnieki vēlēsies šādi mainīt zemes lietojumu? “Druva” jautāja pašvaldības attīstības un teritorijas plānošanas komisijai, cik tālu var atkāpties no pašu noteiktajiem zemes lietojuma mērķiem.
Domes izpilddirektors un komisijas priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs atzīst, ka katrs gadījums ir individuāls: “Plānojumu nevar uztvert kā dogmu, jo situācijas mainās strauji. Svarīgi, lai nemainītos pamatprincipi, proti, lai nesamazinātu zaļo zonu pilsētā.”
Ikviena pilsoņa tiesības ir pieteikt grozījumus, dome var lemt, ierosināt tos vai ne. Pašvaldībā paskaidroja, ka šī objekta attīstītāji nokārtojuši nepieciešamos dokumentus, valsts institūcijas atzinušas, ka kokus drīkst nozāģēt, domei nebija pamata noraidīt prasību. Tātad arī citi jebkurā pilsētas zaļajā zonā, dabūjot nepieciešamos papīrus, var īstenot ieceres? Zemei ar šādu lietojuma mērķi taču cena būs augstāka! Un pašvaldībai nav argumentu to nepieļaut.
“Ierosinot izmainīt teritorijas plānojumu, nekas netiek izlemts. Nepieciešami atzinumi no institūcijām, notiek sabiedriskā apspriešana, kurā iedzīvotāji izsaka viedokli, un nav zināms, kāda būs sabiedrības attieksme.
Par šo teritoriju bija nopietna diskusija, un pašvaldība nevarēja pilnīgi precīzi definēt, kāpēc izmantošanas mērķi nedrīkstētu grozīt. Mēs pieprasījām kaudzi dokumentu, kategorisku iebildumu tajos nebija. Attīstības komisija bija pret, bet deputāti nobalsoja, ka tas ir iespējams,” skaidro izpilddirektors.
Teritorijas plānojums izstrādāts, lai cilvēki, iegādājoties zemi vai veicot tajā darbības, zinātu, kas atļauts, kas ne. Šis gadījums pierāda – pat zinot, ka teritorijas plānojumā īpašumā paredzēta zaļā zona, var mēģināt panākt mainīt zemes izmantošanas mērķi.
J. Rozenbergs atzīst, ka ar katru dienu zemes un plānošanas jautājumi kļūst strīdīgāki: “Kad īpašumi maksāja kapeikas, neviens nesatraucās, bet tagad, kad vērtība aug, cilvēki meklē iespēju, kā izdevīgāk tos apsaimniekot vai pārdot.”
Arī pašvaldības galvenais arhitekts un būvvaldes vadītājs Jānis Zlaugotnis atzina, ka ikviens zemes īpašnieks var iesniegt jebkurus viņam izdevīgus grozījumu pieteikumus: “Būtiski būtu pievērst uzmanību tam, ka teritorijas plānojuma jautājums tieši saskaras ar nekustamā īpašumu biznesu, manuprāt, tā ļaunākajā nozīmē, kad tiek spekulēts ar nekustamajiem īpašumiem, tostarp zemi. Biznesā visi līdzekļi labi. Zemes lietojuma maiņa pret daudz vērtīgāku dod iespēju zemi pārdot dārgāk. Tātad, kāds platību nopērk, panāk zemes lietojuma maiņu un pārdod
zemi tālāk, pat nemēģinot attīstīt objektu. Tā arī ir uzņēmējdarbības forma. Diemžēl Latvijas likumdošana tādu biznesu attīstījusi ar nodokļu politiku un likumiem. Kamēr nemainīsies normatīvie dokumenti, kas uzliks maksāt lielākas nodevas vai nodokļus no pārdevumu darījumiem, tas pastāvēs.”
Pašvaldībā atzīst, ka pilsētā ir teritorijas, kurām izmantošanas mērķis varētu būt arī citāds. Šādās teritorijās maiņu veic bez diskusijām, bet ir teritorijas – centrālā daļa, vēsturiskais mantojums un zaļā zona, kur apzināti uzlikti ierobežojumi, lai sabalansētu to, ko grib redzēt pašvaldība un ko tirgus ekonomika.
“Jāpiebilst, ka speciālistu uzskats par zemes izmantošanu nemainās, mainās politiskais viedoklis. Pēdējais ir izšķirošais, un brīžiem lēmums ir par labu uzņēmējdarbībai, nevis sabiedriskām vērtībām, kā zaļā zona vai kultūrvēsturiskais mantojums. Pēc statistikas uzņēmēji ir aptuveni desmit procenti no iedzīvotāju skaita, rodas jautājums, cik pamatoti ir ievērot šo desmit procentu intereses un atbalstīt tās jebkādiem līdzekļiem, pret pārējo iedzīvotāju interesēm, kuri grib saglabāt zaļo zonu,” saka J. Zlaugotnis.
Uz jautājumu, vai politiski var nobalsot par desmit stāvu stikla debesskrāpi vecpilsētā, viņš atbildēja apstiprinoši.
Domes attīstības plānošanas nodaļas vadītāja Inta Ādamsone kā pozitīvu soli uzsver dabas un kultūrvēsturiskā parka izveidošanu: “Parka saistošajos noteikumos iestrādāti daudzi liegumi, arī zonējums, ko izmainīt vēl grūtāk, jo tad jāmaina divi saistošie noteikumi. Parks palīdz teritorijas plānojumā pieturēties pie tā, kas nolemts.”
J. Rozenbergs atzīst, ka trūkst laika, lai veiktu pamatotu izpēti: “Izpēti un speciālistu atzinumu saņemšanu vajadzētu iniciēt domei. Jo, kā zināms, arī šajā jomā pastāv princips – kurš maksā, tas pasūta mūziku, un objektīvs rezultāts varētu būt, to iniciējot pilsētas pašvaldībai. Bet tam nepieciešami finansiālie un cilvēciskie resursi. Arī detālplānojumi būtu jāizstrādā domei, jo tā ievēro sabiedrības viedokli. Arī Meža ielas gadījumā ir daudz atzinumu no dažādām institūcijām, bet kopējā atzinuma, kā zemes lietojuma maiņa ietekmēs apkārtējo situāciju, nav. Katrs eksperts pateicis to teikumu, ko lūdzis attīstītājs, un neko vairāk. Būtu nepieciešams pamatīgs ekoloģisks novērtējums, kura iegūšanai vajadzīgs ilgs laiks.”
Jautājums ir atklāts, tagad atliek gaidīt, kādi rezultāti būs sabiedriskajai apspriešanai.
Komentāri