Valsts probācijas dienesta Cēsu teritoriālajai struktūrvienībai šogad aprit četri gadi. Tās vadītājs Jānis Zārdiņš stāsta, ka darba netrūkst un ik gadu probācijas dienesta loma kļūst arvien nozīmīgāka. Dienests radīts, lai sekmētu noziedzības novēršanu, nodrošinātu sabiedrībā izciešamo sodu kvalitatīvu izpildi un atslogotu pārējo tiesību aizsardzības iestāžu darbu. Jāsaka, daudziem likumpārkāpējiem probācijas dienests ļauj sākt dzīvi no jauna. Dod iespēju pārvilkt strīpu pagātnei un atdzimt. – Kādos galvenos virzienos darbojas probācijas dienests?
– Kopš 2006. gada mūsu kompetencē ir nosacīti notiesāto, nosacīti pirms termiņa atbrīvoto un no kriminālatbildības nosacīti atbrīvoto personu uzraudzība. To loks no visiem klientiem ir visplašākais. Nākamais, ar ko nodarbojamies, ir piespiedu darbi, sabiedriskie darbi, organizējam izlīgumu, kā arī sniedzam palīdzību tiem, kuri iznākuši no ieslodzījuma. Pēc prokurora vai tiesneša pieprasījuma sagatavojam likumpārkāpēju raksturojošo informāciju. Paši izstrādājam arī probācijas programmas, ar to palīdzību cenšamies panākt izmaiņas likumpārkāpēju domāšanā. Piemēram, ja kādam liekas pašsaprotami sēsties pie stūres dzērumā, tad savās nodarbībās analizējam viņa rīcību un uzsveram, ka viņa darītais nav pieņemami mūsu sabiedrībai kopumā.
– Vai likumpārkāpēji tiešām ieklausās un saprot?
– Probācijas dienesta vadmotīvs ir aktīvās audzināšanas metodes. Sods ne vienmēr ir audzinošs. Visbiežāk tas paredz, ka jāatturas no kaut kādām darbībām, vai tiek ierobežota cilvēka brīvība. Probācijas dienesta vēlme, uzsākot darbību, panākt arī notiesāto aktīvu līdzdarbošanos. Lai iesaistītos un saprastu, kāpēc ar viņiem tā noticis. Un jāsaka – ir pozitīvi gadījumi. – Vai redzat, ka tie, kas iznāk no soda izciešanas iestādēm, spēj integrēties sabiedrībā un tālāk dzīvot saskaņā ar likumu?
– Mūsu rajona specifika ir tā, ka Cēsīs ir ieslodzījuma vieta, kur brīvības atņemšanas sodu izcieš nepilngadīgie. Un, protams, ar katru jaunieti, kurš atbrīvojas no cietuma, tiekamies. Problēmu loks, kurš jārisina tieši ar nepilngadīgajiem, ir uz pusi lielāks nekā tas, kuru risinām ar pieaugušajiem. Problēmas veidojas īpaši ar tiem, kuri cietumā nokļuvuši kā bērni, bet to pamet jau pilngadīgi. Un tad veidojas situācijas, ka vietas bērnunamos ir zaudētas, arī pašvaldības ne vienmēr ir gatavas nodrošināt visas paredzētās sociālās garantijas. Un tad tiešām ir situācija, ka šis cilvēks kā kaķēns tiek iesviests ūdenī. Vai mācēs izdzīvot, vai ne – paša jautājums. Un tas šiem jauniešiem ir milzīgs šoks. Noteikti jāuzsver, ka ieslodzījumā pavadītais laiks neuzlabo sociālās iemaņas. Tur viņi pieraduši pie pastāvīga režīma un dienas kārtības. Nav jārūpējas par to, kā nopelnīt naudu, lai nodrošinātu sevi ar dzīves vietu vai pārtiku. Īpaši jauniešiem tas ir degradējoši, un, iznākot laukā, viņiem šīs sociālās prasmes ir ļoti vājas. Nežēlīgi izklausās, bet viņi ir kā sociāli invalīdi. Bet ar pieaugušajiem ir vieglāk. Īpaši, ja viņiem jau bijusi izveidota ģimene un ir dzīves vieta. Tad viņi pie mums pēc palīdzības nemaz neatnāk. Pat izvairās, jo pagātnei ir pārvilkuši strīpu. Cik sekmīgi, cits jautājums.
– Vai ir ziņas, cik procentu jauniešu tā arī nespēj nostāties uz pareizā ceļa?
– Ja runājam tieši par pirmstermiņa atbrīvotajiem jauniešiem, pēc mūsu ziņām tā ir gandrīz vai viena ceturtā daļa. Un tas ir milzīgs skaitlis. Tādēļ probācijas dienesta nostāja – veicināt piemērot soda veidus, kas būtu alternatīva brīvības atņemšanai. Domāju, ne vienmēr reāla brīvības atņemšana ir efektīvākais soda veids.
– Ko nozīmē strādāt šajā darbā? Vai ikdienā nav pārlieku daudz negāciju?
– Protams, negāciju šajā darbā netrūkst, tas, iespējams, arī ir viens no iemesliem, kāpēc darbinieki iet prom no probācijas dienesta. Kadru mainība ir augsta. Tie, kuri ilgāk strādā šajā profesijā, savā ziņā ir entuziasti. Kādreiz paši smejamies, ka mums vajadzētu paanalizēt sevi, kāpēc īsti šo darbu darām, Bet runājot par sabiedrību, jāsaka – ir izveidojusies diezgan biedējoša situācija. Pēc profesijas esmu pedagogs, un karjeru esmu uzsācis, strādājot skolā. Un skola ir siltumnīca salīdzinājumā ar to, ko redzu šajā darbā. Ir bijušas šokējošas reizes, kad, apsekojot dzīves vietu, nokļūstu tādā vidē, ka saprotu – pat dzīvnieks īsti negribētu tur uzturēties. Un ir apbrīnojami, ka tādās vietās var dzīvot cilvēki. Pavērtējot savus klientus, redzu, ka arvien vairāk sākt pietrūkt ģimenisko vērtību. Ir bijuši šokējoši momenti, kad likumpārkāpēja – bērna māte
– skaļi spēj pateikt, ka viņai tāds bērns nav vajadzīgs. Un tad ir jājautā, kurš likumpārkāpumā vainīgs? Īpaši, ja mātes attieksme jau agrāk bijusi nievājoša vai vienaldzīga pret bērnu. Un nav brīnums, ka bērni nokļūst pāraudzināšanas iestādēs. Tāpat ik uz soļa dzird, ka daudz bērnu lieto narkotikas. Bet arī tās ir sekas tam, ka viņiem ģimenē kaut kā pietrūcis, visbiežāk mīlestības vai vecāku uzmanības. Un narkotikas jau ir tāds reāls sauciens pēc palīdzības. Šo ģimenisko vērtību trūkums, ikdienas steiga un alkoholisma problēmas pieaugušo dzīvē kā smags mantojums pāriet uz bērnu dzīvi.
– Vai nav tā, ka vecāki mūsdienās nonākuši neapskaužamā situācijā – jāpaspēj nopelnīt naudu, bērnus izskolot, mājas soli apdarīt, kredītus nomaksāt un domāt, kā vēl izdzīvot? – Nesen lasīju rakstu, kurā izpētīts, ka patlaban izveidojusies jau tāda situācija, ka ģimenē tēvs aizņemtības dēļ bērna audzināšanai diennaktī velta divas līdz trīs minūtes. Runa ir par aktīvu audzināšanu. Un tas ir laiks, kad tiešām ar bērnu spēlējamies, pārrunājam aktuālas problēmas vai darām kaut ko citu. Tas, ko mēs ikdienā cenšamies panākt ar darbu, vēloties nopelnīt labklājību, visbiežāk jau neatmaksājas. Vajadzētu rūpīgāk pārvērtēt, kas ir otrā svaru kausā. Kādas ir šīs vērtības? Vai mēs nezaudējam ģimeniskās attiecības un savstarpējo siltumu tikai pāris latu dēļ? Protams, nenoliedzu, ka lielākais vairums ģimeņu strādā un teju savelk galus kopā. Bet tad es jautātu, cik patiesi esam tad, kad pavadām laiku kopā ar bērnu. To jau arī paši savās attiecībās jūtam, cik ieinteresēti esam otru uzklausīt – vai to darām pienākuma pēc vai tāpēc, ka tas mūs tiešām uztrauc? Šī ir emocionālā puse, kuru vecākiem vajag paust bērniem. Un tas gan neprasa daudz laika. Tās pat var būt jau iepriekš pieminētās trīs minūtes, bet patiesas trīs minūtes. – Nereti arī paši bērni nenovērtē to, ko vecāki viņiem pēc labākās sirdsapziņas devuši. – Protams, arī tā ir. Taču atkal, piesaucot to pašu cietumu, jāsaka – ja bērni pirms brīvības atņemšanas iestādes varbūt nievājoši izturējušies pret vecākiem un nav viņu teikto klausījuši, tad, nokļūstot ieslodzījumā, pirmais, ko viņi gaida, lai pie viņiem atbrauktu vecāki. Ja neatbrauc, tad jūtas ļoti slikti. Tas parāda pašu galveno – bērnam ir vajadzīgi vecāki un viņu uzmanība. Jebkuru likumpārkāpēju var salīdzināt ar māla piku, kura podnieka rokās pārtop par skaistu mākslas darbu. Pēc apdedzināšanas krāsnī māla piku jeb izveidoto darbu pārmainīt nevar. To var tikai saplēst. Un saplēst mēs varam arī ikvienu cilvēku kā personību. Ja bērns nonāk tik destruktīvā vidē, kāds ir cietums, tad viņā var rasties neatgriezeniskas sekas. Šī tad ir tā vieta, kur visbiežāk bērni tiek apdedzināti ar ārpasaules negācijām. Un izmaiņas ir ļoti būtiskas.
– Kāpēc bērnos rodas tāds naids, lai sistu, zagtu un demolētu, kā rezultātā viņi nonāk nepilngadīgo ieslodzījuma vietā?
– Ja bērns ģimenē nav pieņemts, viņš meklē atbalstu pie vienaudžiem. Un nereti šis vienaudžu viedoklis pat dominē pār vecāku viedokli. Ja bērns nenāk no sociāli labvēlīgas vai pārtikušas ģimenes, tas ir veids, kā viņš var nodrošināt vienaudžu atzinību un pieņemšanu. Un bieži vien šī rīcība jau robežojas ar pretlikumībām. Viņi parāda, ka ir gatavi darīt visu, lai viņus pieņemtu. Un nav noslēpums, ka ļoti reti noziedzīgie nodarījumi tiek pastrādāti vienatnē. Pārsvarā tas notiek “draugu” kompānijās. – No kā pats gūstat prieku?
– Pirmkārt, jāpiesauc kolēģi. Ja vienam būtu jādara šāds darbs un visi pārdzīvojumi jāizlaiž tikai caur sevi, tas būtu ļoti grūti. Bet, ja ir atbalstoša, laba komanda, ir daudz vieglāk. Otrkārt, katram, kurš strādā negācijām bagātu darbu, ir jābūt hobijiem un cilvēciskām vājībām. Esmu kaislīgs makšķernieks, un tas man sniedz lielu gandarījumu. Neesmu pavisam atvadījies arī no skolotāja darba. Vēl joprojām esmu pedagogs. Mācu rasēšanu. Un šis ir mans darbs siltumnīcas vidē. Tajā gūstu pozitīvās emocijas. Ja kādam skolotājam saku, ka skolā strādāju hobija pēc, viņš skatās uz mani ar lielām acīm. Jo tie, kuriem tas ir ikdienas darbs, no tā ļoti nogurst. Arī šajā darbā ir ļoti liela psiholoģiskā spriedze. Bet tie, kuri brīnās, varbūt īsti nav sapratuši, ka probācijas dienestā darbs saistīts ar milzīgām negācijām. Uz skolu eju kā uz kaut ko ļoti gaišu un pozitīvu. Un, ja man netiktu dota šāda iespēja un nebūtu pretimnākšanas no vadības, būtu diezgan grūti šo līdzsvaru iegūt. Bet, turpinot tēmu par pedagogiem, kolēģi Rīgā bija sprieduši, kādam vispār vajadzētu būt probācijas dienesta darbiniekam… Tika izdarīts secinājums, ka vislabākā kombinācija būtu pedagogs un jurists. Jo līdz šim neviena augstskolas programma nav paredzēta tam, lai sagatavotu probācijas darbiniekus. Un ir vesels sajaukums, kādas iemaņas mūsu profesijā vajadzētu. Dažreiz smejamies, ka esam kā universālie kareivji. Esam sociālie darbinieki, psihologi, pedagogi un juristi vienlaikus. Un tādā ziņā jāsaka – šajā darbā rutīnas nav. Cilvēki ir tik dažādi, cik viņu situācijas un dzīvesstāsti.
Komentāri