Meža izstrādātāji aizvadītajā nedēļā mūspusē pieredzējuši, kā pēc droša mitekļa zaudēšanas vilcene glābj savus mazuļus, lai meklētu jaunu patvērumu.
Žurnāls “Medības” pagājušās piektdienas, 7.maija, vakarā savā sociālā medija Facebook kontā publiskoja anonīma autora uzfilmēto materiālu ar vilku mātītes tramīgo, tomēr drosmīgo rīcību pēc tam, kad viņas mājoklim uzkritis koks. Žurnāla redakcija atklāj, ka šo videomateriālu saņēmuši ātrās saziņas lietotnē Whatsapp un ka zināms vien fakts, ka mežizstrādes laikā kaut kur Vecpiebalgas vai Skujenes apkaimē nozāģēts koks uzkritis midzenim.
Novērtējot šādus kadrus kā unikālus vai vismaz ļoti reti iespējamu liecību, redakcija aicinājusi tīmekļa lietotājus sniegt papildu informāciju par notikušo. Ievietotais video nepilnas nedēļas laikā skatīts vismaz 40 tūkstoš reižu un izraisījis krietni vairāk nekā 200 emociju reakcijas (t.s.smaidiņi un dusmu apliecinājumi), gan 63 – lielākoties emocionāli sakāpinātus – komentārus. Saprotams, šajās cilvēku atsauksmēs vairāk aktualizējas mūžvecais konflikts starp dabas un dzīvotņu neaizskaramības aizstāvjiem un medniekiem, kā arī meža izstrādātājiem, nekā rodama kāda papildu informācija. Tikai viens lietotājs pievienojis krietni labākā kvalitātē saskatāmus fotouzņēmumus no šī paša notikuma, lai gan šajos attēlos vairs redzama tikai vilku mamma viena pati.
Mūspuses mednieki teicās tikpat kā nesastopam vilkus, lai gan savu retu reizi arī gadoties. Par notikušo mežizstrādes laikā arī vien dzirdējuši attālināti un vairāk ko uzzināt avīzei neizdevās. Mednieku un makšķernieku kluba “Vecpiebalga” vadītājs Guntars Šļaukstiņš saka, ka Piebalgas pusē vilku ir maz, bet vienlaikus viņš ir pārliecināts, ka Latvijas mērogā šo plēsēju populācija tomēr palielinās.
Lai gan “Vecpiebalgas” medību teritorijā neviens pelēču midzenis nav manīts un pēdējo reizi vilks nomedīts pirms gadiem četriem vai pieciem, uz Madonas pusi gan kāds desmits vilku mēdzot parādīties. Liezēres apkaimē pavisam nesen atrasti arī trīs nokosti aļņi. “Pie mums tas nav tik aktuāli, bet kā saimnieks varu teikt – man pašam ir lopi, nemaz negribētu, ka te tuvumā būtu vilki.” Taču pagaidām pa retam vilkam gadījies redzēt vien kā tranzīta gājienā.
Arī Amatas novadā esošā mednieku kluba “Dadžupīte” vadītājs Jānis Gasiņš teic, ka pelēčus ieraudzīt vai to pēdas pamanīt sanāk reti. “Agrāk pie mums vilku vispār nebija, bet pēdējos pāris gados pa kādam retam ir,” novērojumos dalās mednieks, atklājot, ka savā apkaimē gan pagājušajā, gan šajā ziemā ievērojis divu jaunuļu pēdas, tomēr midzenis šeit gan nav redzēts. “Jāņem vērā, ka vilks pat vienā naktī var mērot savus 50 kilometrus.” Tas gan ir krietni tālāk no vēsturiskā Cēsu rajona, tomēr J.Gasiņš stāsta, ka pastāvīgas raizes ar vilku uzdarbošanos dzirdētas Ērgļu apkaimē, tur kādā medniekam zināmā saimniecībā redzētas vilku pēdas teju katru nakti ap suņu voljēru.
J .Gasiņš arī vērš uzmanību, ka ne tikai tīrasiņu vilki rada draudus, šie meža dzīvnieki mēdzot sakrustoties ar suņiem, jaukteņi tieši tāpat dzīvo baros, ir mežonīgi un vienlaikus nebaidās no cilvēkiem. Vēl pirms gadiem pieciem izveidojusies aptuveni 20 šādu dzīvnieku kopa. Ar pašvaldības atļauju medniekiem nedaudz izdevies jaukteņus “paretināt”. Pēcāk bars te nozudis, te atkal parādījies.
Komentāri