Dienas nometņu “Cilvēks cilvēkam” mērķis bija sniegt atbalstu, motivēt domāt par savu dzīvi ilgtermiņā jauniešiem, kas izjutuši dziļus emocionālus un pat eksistenciālus pārdzīvojumus.
Deviņās nodarbībās satikās jaunieši un pusaudži no Ukrainas, kas piedzīvojuši kara šausmas, un vietējie, kuri kādu nopietnu iemeslu dēļ izjūt trauksmi, depresiju. Ukrainas kara bēgļiem te bija iespēja ne tikai sajust līdzcilvēku rūpes, bet arī integrēties Cēsu sabiedrībā, jaunieši dalījās savas tautas kultūras tradīcijās, uzlaboja valodu prasmes.
Biedrības PINS pārstāve Sarma Brauna uzsver, ka nometne paredzēta arī jauniešiem, kas saskārušies ar sociālām problēmām, piedzīvojuši tuvinieka zaudējumu, vardarbību vai smagas sekas atstājis kovida laiks. S.Brauna vērtē, ka dažam tādēļ grūtāk veicas ar mācībām, citam ir neizskaidrojamas dusmas, neiecietība: “Pandēmijas laiks ir sarežģījis jauniešu attiecības, radījis spriedzi, nesaskaņas. Ir svarīgi ar to strādāt. Nometnes laikā jaunieši pilnveidoja kritisko domāšanu savu sajūtu un garīgā stāvokļa novērtēšanai, mācījās atpazīt stresu un depresiju, kā arī uzlaboja prasmes saprast un kontrolēt savas emocijas, ko izraisījuši dziļi emocionāli pārdzīvojumi.”
Nometne, deviņas nodarbības divos mēnešos, bija aktīva, sportiska. Biedrības PINS pieredze rāda, ka praktiska un radoša darbošanās palīdz pārslēgties garīgi- no depresijas un izmisuma uz praktiskumu, aktivitāti un radošumu. Katrā no deviņām nodarbībām bija divas daļas – pirmajā vairāk tika strādāts ar to, kā mainīt garīgo un fizisko veselību, kas nepieciešamas, lai jaunietis justos mierīgi un droši. Nodarbības otrajā daļā jaunieši tiks mudināti domāt, kā Cēsīs un apkārtnē varētu veselīgi un interesanti pavadīt laiku. Jaunieši organizēja volejbola un basketbola turnīrus Cēsu stadionā, devās pārgājienos, brauca ar velosipēdiem, laivām, SUP dēļiem, plostu.
Ukrainiete Olha Nesterova ir no Toreckas, kas atrodas Doņeckas apgabalā. Viņa Latvijā ir no marta, mācības attālināti turpina Ukrainā. Olga atzīst, ka pilnībā izbaudīja visas projekta aktivitātes: “Tā ir tik brīnišķīga ideja – būt kopā latviešiem un ukraiņiem, sadarboties, jo ikdienā ukraiņiem ir grūti iepazīties ar vietējiem jauniešiem, neiesi taču tā vienkārši uz ielas klāt, vēl jo vairāk, ja traucē valodas barjera. Nometne deva iespēju komunicēt ar latviešiem, kā arī dalīties ar savas tautas tradīcijām, paradumiem, saviem iecienītajiem sporta veidiem, ikdienu. Ir brīnišķīgi iepazīt gan vietējo kultūru, gan dalīties ar savējo. Ceru, ka pēc kopā pavadītā laika kļūsim par draugiem, bet pēc tam, kad man būs iespēja atgriezties dzimtenē, atbraukšu paciemoties. Latvijā esmu pirmo reizi, nevarēju iedomāties, ka man te tik ļoti iepatiksies. Redzu, cik ļoti latvieši saprot ukraiņus, cenšas mums palīdzēt. Man ļoti patīk, ka Cēsīs tik tuvu ir daba, te var jauki pavadīt laiku, īpaši vasarā. Apkārtnē ir ezeri, ir iespēja nopeldēties. Protams, vislabāk, ja to var darīt kopā ar draugiem.”
Anna Pētersone ir no Taurenes. Jauniete “Druvai” pastāsta, ka viņai ir ļoti svarīgi iepazīt ukraiņus, sadraudzēties, jo arvien vairāk šo cilvēku dzīvo mums līdzās: “Tieši nometnē varēju iepazīt viņus tuvāk.”
Arī Angelika Šūmane pēc ukraiņu jauniešu iepazīšanas sacīja: “Sapratu, ka viņi ir ļoti sirsnīgi un draudzīgi, patiešām grib ar mums draudzēties. Patika, ka kopīgi pavadījām laiku dažādās aktivitātēs, braucām uz dažādām vietām.”
Anna bija pārsteigta, ka borščs ir ukraiņu ēdiens: “Man likās, ka tas ir krievu ēdiens. Atklājums man bija arī vareņiki, ko visi kopā taisījām. Tos var vārīt gan ūdenī, gan eļļā. Eļļā pagatavotie visiem ļoti garšoja un pazuda no trauka ātri.” Tāpat Anna sacīja, ka šī bija iespēja pilnveidot krievu valodas zināšanas. Arī Angelika atzina, ka runāt ar cittautiešiem krieviski ir citādi, nekā mācīties šo valodu skolā.
Sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem Kristīne Ratniece vērtē, ka ir atšķirība, vai klausies skolotāja teiktajā, vai mēģini veidot dialogu ar vienaudzi. Savukārt Sarma Brauna uzsvēra, ka ir jaunieši, kuri skolā nelabprāt mācās, bet, ja vecāki neceļo, tad bērnu krievu vai angļu valodas zināšanas ir ļoti minimālas. S.Brauna pastāsta, ka nometnē bija ukrainis, kurš jau iemācījies daudzas frāzes latviski un arī spēj saprast latviski teikto. Tāpat viņa novērojusi, ka ukraiņi labprāt pārvietotos ar velosipēdu, bet to iegādāties nevar: “Tāpēc meklējām cilvēkus, kuriem ir velosipēdi, ko paši vairs nelieto, lai varētu tos dot ukraiņiem. Ir svarīgi saprast, kas viņiem patiešām ir nepieciešams, lai vislabāk varētu palīdzēt.”
Nometni rīkoja biedrība PINS sadarbībā ar Cēsu novada pašvaldību un Sociālo dienestu.
Komentāri