Vecpiebalgā zied ūdensrozes. Garāmbraucēji pie ziedošajiem dīķiem piebremzē, lai acis papriecājas. Daudzi arī piestāj. Viss tāpat kā pērn. Tikai tagad te, Vecpiebalgas centrā, saimnieko Aina Ozoliņa, ūdensrožu vīra Jāņa Sniedzes meita.
“Tēva iesāktais tiek turpināts,” uzsver Aina un stāsta, ka tuvākajā laikā pie dīķa būs piemiņas stends. Tajā varēs uzzināt
par Vecpiebalgas ūdensrožu popularizētāju, viņa aizrautību un dabas mīlestību.
Šovasar ūdensrozes uzziedējušas agrāk. Parasti ziedi raisās pēc Jāņiem, šoreiz jau jūnija sākumā. Aina Ozoliņa stāsta, ka tēva iekoptajā dīķī aug piecu krāsu ūdensrozes – divējas sarkanas, dzeltenas, baltas un rozā. Parastās baltās ūdensrozes zied apmēram mēnesi, smalkās – visu vasaru, līdz salnām. Žēl, bet vienu no sarkanajām ūdensrozēm kāds gribējis paņemt sev un stādus pamatīgi izpluinījis. Atliek cerēt, ka ieaugsies no jauna.
“Tēvs mums ar māsu ierādīja to, ko pats darīja. Protu stādus izņemt no dzelmes, arī man no rokām zivtiņas ēd un pīlītes nāk draudzēties, “ stāsta Aina Ozoliņa un piebilst, ka viņai grūtības nesagādā ienirt aukstā ūdenī, jo: “esmu taču tēva meita” .
Pēdējās dienās pie ūdensrozēm tūristu bijis daudz. Nemaz nerunājot par vietējiem ekskursantiem, arī ciemiņi no Vācijas, Austrālijas, Igaunijas. “Rozentāļu mākslinieki te zīmēja vasaras prakses darbus. Pīlītes, zivtiņas un ūdensrozes sagleznoja no visām pusēm. Daži bērni zvanīja vecākiem, lai brauc skatīt brīnumu, “ stāsta ūdensrožu saimniece un piebilst, ka nedēļas nogalē rallija laikā bijis ļoti daudz interesantu. Viņa sadarbojas ar tūrisma firmām, kuras labprāt maršrutos iekļauj Vecpiebalgu un, protams, ūdensrožu apskati.
“Gaidu visus, kuri te ciemojās pie tēva, arī tos, kuri vēl nav bijuši. Kā atzina pensionāri no Madonas – apsēdies dīķa malā, skaties ūdenī un nemaz nedzirdi, ka tepat garām traucas šoseja, “ aicinot uz Vecpiebalgu, saka Aina Ozoliņa.
Jāņa Sniedzes mantinieki ar pašvaldību ir noslēguši īres līgumu uz desmit gadiem. Arī pašvaldība atzīst, ka ūdensrozes un Vecpiebalga ir saistītas ne tikai dziesmā.
