“Lākturu dedzinātāji” jeb cēsnieku stāsti – tas ir Cēsu Teātra jaunākais iestudējums, kas jau šajā sestdienā piedzīvos pirmizrādi.
Iestudējums tapis dokumentālā teātra žanrā, izrādes pamatā nav dramaturģisks materiāls, bet pašu teātra aktieru radīti stāsti, kas balstīti reālu cēsnieku dzīvēs.
Lākturu dedzinātājs, kura tēlā iejutīsies Jānis Gabrāns, apturēs laiku, lai uz mirkli izgaismotu epizodes no kādu cēsnieku dzīvēm, jau sākot no 1919.gada vasaras. Pirmais uz skatuves būs Cēsu kauju dalībnieka Gustava Grīna stāsts, uzvedums pamazām aizvedīs līdz šī gada sākumam, tad skatītājus uzrunās aktrise televīzijas personības Kristīnes Garklāvas lomā. Uzvedums piedāvā satikšanos arī ar Melāniju Vanagu, literāti Ainu Kareli, vecmāti Rudīti Pori, izvadītāju Rasmu Bērziņu, tagadējā Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma pasniedzēju Daci Brakšu un citiem. Teātra aktieru atveidotus, skatītāji satiks 13 cēsniekus, dzirdēs viņu stāstus.
Režisore Edīte Siļķēna stāsta, ka iecere par tādu iestudējumu bijusi jau sen: “Domāju, teātris aktieriem ir arī sava veida pašizglītošanās process. Jau strādājot projektā “Skatuve. Teātris. Roc dziļāk”, uzaicinājām uz nodarbību Ligitu Smildziņu, kura stāstīja par dokumentālo teātri, tā metodēm, cilvēku vērojumiem, zemapziņā radās doma, ka teātrim jākļūst par sava laika pulsu, kurš sajūt savas pilsētas ritējumu. Galveno dzirksti laikam deva Laika veča skulptūra vecpilsētā ar savu filozofiju. Tad uznāca pandēmija, kad kopīgi mēģinājumi notikt nevarēja, varēja strādāt vien attālināti vai individuāli. Piedāvāju aktieriem iesaistīties šādā projektā, izvēloties kādu cēsnieku, kuram pievērst dziļāku uzmanību, kuru papētīt, un tad kādu laika sprīdi no viņa dzīves pārnest uz savu skatuves tēlu.”
Var teikt, ka paši aktieri radīja izrādi, iemūžinot savus varoņus kādā konkrētā viņu dzīves brīdī. Šoreiz nebija svarīgi, vai konkrētais cilvēks ir zināms plašākā sabiedrībā vai tikai godprātīgi darījis savu darbu, dzīvojis savu dzīvi. Katrs cilvēks taču dod pienesumu pilsētai, katru būtu vērts izcelt.
“Iespējams, projekta lielākais ieguvums paliks skatītājiem nemanīts, proti, tas, ko katrs aktieris ieguva pētniecības procesā, un to var redzēt mēģinājumos, kad aktieri cits ar citu dalās par uzzināto, dzirdēto. Aktieri varēja trenēt emocionālo atmiņu, emocionālo iztēli, un tas ir ļoti svarīgi. Nepietiek tikai apturēt laiku, svarīgi bija censties noķert sajūtas, ko cilvēki, dzīvojot konkrētajā laikā, juta. Viņi taču mīlēja, sapņoja, priecājās, piepildīja dzīvi,” saka režisore.
Skaidrojot, kāds ir režisora uzdevums iestudējumā, kur materiālu sagatavojuši paši aktieri, E. Siļķēna norāda, ka galvenais ir redzēt kopumu, kā atšķirīgos stāstus salikt kopā, lai tie būtu emocionāli izstāstīti, lai tie saaugtu ar scenogrāfiju, gaismām, mūziku. Uzvedumā skanēs daudzas dziesmas, tā kārtējo reizi apliecinot Cēsu teātra kā muzikāla kolektīva statusu.
Teātra aktrise Jana Kļaviņa uzvedumā par savu tēlu izvēlējusies Melāniju Vanagu. Stāstot par izvēli, viņa saka, ka apbūrusi šī stiprā sieviete: “Jau padsmitnieka gados izlasīju Vanagas grāmatu “Veļupes krastā”, un kopš tā laika šis darbs ir starp tiem dažiem, ko ik pa laikam pārlasu. Izdzirdot režisores rosinājumu izvēlēties kādu Cēsu puses cilvēku, sapratu, ka tā būs Melānija.”
Jautāta, vieglāk vai grūtāk, ka trūka dzīvā prototipa, kādi bija vairumam citu aktieru, ka nācās tēlu radīt pašai, J. Kļaviņa norāda: “Varbūt vieglāk no tā aspekta, ka Melānijas nebūs zālē, ja prototips sēž skatītāju rindās, satraukums ir krietni lielāks. Melānijas tēls veidojies pēc filmas “Melānijas hronika”, pēc fotogrāfijām, grāmatām, tāpēc bija ļoti interesanti to pētīt. Lasīju grāmatas, tikos ar Melānijas Vanagas muzeja vadītāju Ingrīdu Lāci, tā radās stāsts un tēls.”
Iestudējumā rāda brīdi, kad Melānija Vanaga pēc atgriešanās no Sibīrijas pārrodas savā mājā un satiek māti. Tas ir emocionāls, īpaši skaidri parāda tā laika traģiku, kurā ieskanas arī tādi prieka brīža.
“Melānija neticēja, ka atgriezīsies mājās, bet brīnums notika, viņa varēja satikt savējos. Viņas dzīvesstāsts lika uz dzīvi paraudzīties pavisam citām acīm, un gribētu, lai arī cilvēki aizdomājas par to un saprot, cik šobrīd labi dzīvojam, drošībā un pārticībā. Tāpēc gausties par kādiem dzīves sīkumiem ir pilnīgi nevietā,” norāda J. Kļaviņa.
Personību tēlos iejutīsies Cēsu teātra aktieri Guntars Norbuts, Vēsma Lukstiņa, Iveta Daiga, Dace Lezdiņa, Madara Ozoliņa, Lauma Daugiša, Inese Majore, Inese Romka, Iveta Gabrāne, Inuta Briede, Ilze Jansone, bet uz skatuves dziesmās un notikumos piedalās gandrīz viss Cēsu teātra kolektīvs.
Plānots, ka 27.martā, Starptautiskajā teātra dienā, “Lākturu dedzinātāji” uz Cēsu koncertzāles skatuves būs skatāmi vēlreiz, un tālākais, kā saka režisore, ir atkarīgs no skatītāju intereses: “Ja tā būs, atradīsim iespēju “Lākturu dedzinātājus” atkal parādīt, jo teātrī svarīgas ir abas puses – aktieris un skatītājs -, tie viens bez otra iztikt nevar!”
Komentāri