Stalbes pagasta “Saktās” pagalmā
plīvo Pārgaujas novada karogs. To saimnieki Daiga un Vsevolods Dmitrijevi pērn saņēmuši par sakopto sētu.
“Visu darām, lai pašiem patiktu un justos labi. Protams, ir patīkami, ka arī citi novērtē,” saka saimniece.
Šo vietu kā zemesgabalu Daiga un Vsevolods iegādājās pirms deviņiem gadiem. Bija pašu būvēta māja Cēsīs, bet, kā saka Daiga, dzīve pilsētā bija apnikusi, un viņi nolēma kaut ko mainīt.
“Tagad saprotam, ka ar pēdējo vilcienu pirms krīzes atbraucām uz laukiem,” bilst Daiga, bet Vsevolods uzsver, ka vairs nevar iedomāties, ka varētu dzīvot pilsētā.
Tika uzcelta māja, pirtiņa, saimniecības ēkas. “ Te miers, klusums. Kaimiņi pietiekami tālu, lai cits citu netraucētu, un tuvu, lai aizietu pēc sērkociņiem. Stalbē veikals ir labs. Ceļš tiek iztīrīts. Autobusu pietura nav tālu, laba satiksme uz Cēsīm, Valmieru, Limbažiem, Rīgu. Līdz Cēsīm autobuss brauc 24 minūtes. Ja rīdziniekam tik ilgi būtu jāmēro ceļš uz darbu, viņš būtu laimīgs. Te atliek tikai dzīvot un baudīt dzīvi,” dzīvesvietas plusus vērtē Daiga.
Kad Dmitrijevi nopirka gruntsgabalu, to sauca “Jaunarāji”. Nosaukums īsti nepatika. Abi pētīja mājvārdus, “Saktu” Pārgaujas novadā nav. Arī bijušajā Cēsu rajonā retums. Tikai Nītaurē ir.
“Vieta bija aizaugusi, to veidojām, kā paši gribējām. Bija skaidrs, ka noteikti jābūt pirtiņai, dīķim,” stāsta saimnieks un atklāj, ka pats izdomājis, kur kam jāatrodas, lai būtu ērta saimniekošana un dzīvošana.
Pirtiņu viņš uzcēla pats. “Viss notiek tad, kad tam jānotiek. Tik lielu māju kā Cēsīs mums nevajadzēja. Tagad, ja celtu nākamo māju, tā būtu citāda nekā “Saktas”. Droši vien tikai septītā būtu tāda, kurā īsti zinātu, ko un kā gribas. Vsevolods ir tas dzinējspēks, virzītājs un darītājs,” domās dalās saimniece un piebilst, esot žēl, ka vēsturei nav nevienas fotogrāfijas, kas rādītu, kāda šī vieta izskatījās.
Apmēram hektāru lielajai teritorijai ap māju ir žogs. Tas gan aizsargā no nelūgtiem meža dzīvniekiem, gan neļauj Nikai aizskriet pasaulē. Apkārt mājai zāliens, puķu dobes, dekoratīvu stādījumu grupas. Saimniekiem par katru savs stāsts, kurā gan prieks, gan rūpes. “Lielā ziedēšana
būs jūlijā, kad saplauks vasaras puķes, ziedēs lilijas. Peonijas jau birst, rozes tā kā baidās ziedēt. Kaitēkļu tik daudz kā šovasar neesmu redzējusi. Visu ēd nost – ne tikai puķes, arī ābeles, upenes, bumbieres, ķiršus,” ar žēlumu balsī saka Daiga un priecīga norāda uz hortenziju, kurai noteikti būs baltu ziedu kupena.
Pagalmā ir skujeņu dobe. Tie saauguši kupli un veselīgi. Pretī lietus mākoņiem slejas liela tūja ar biezumbiezu skuju mēteli. Rindā, šķiet, tūjas sacenšas par saimnieku mīlestību.
“Tā ir sliņķu dobe. Ieklāj plēvi, uzber mulču un nekāda darba,” padomu dod Daiga.
Trijstūrī, kas tur veļas auklu, leknas hostas. Iestādītas tāpēc, ka šo vietu grūti izpļaut. Nu nav jāpļauj un hostas priecē.
Daiga un Vsevolods ved rādīt, kā paši smej, botānisko dārzu. Te aug tas, kas iepatīkas un tiek nopirkts. “Ekspozīcija nepārtraukti mainās, kaut kas nosalst, kaut ko aizstāda citur,” saka Daiga.
Vsevolods vērtē, ka stādot neesot apskatījušies, vai nav āderes, un pēc tā, kā koki un dekoratīvie krūmi aug, var labi redzēt, cik to pagalmā daudz. Savulaik iestādījuši Maķedonijas priedi, tā neaugusi, izrādījās, aug āderu krustpunktā. Tiklīdz pārstādīja, sāka kuplot. Klinšu kadiķis aug īstajā vietā, skaists, veselīgs. Savukārt trīs vienā reizē stādītajām ciedrām katrai savs augums. Zaļumā te sacenšas izokarps, parastā priede, Mandžūrijas lazdas, dažādas irbenes. “Tas ir
parastais meža kadiķis. Izdevās pārstādīt,” ar gandarījumu saka Vsevolods.
“Gribas jau visu,
kā kaut kur aizbrauc, ieraugi, nevari nenopirkt,” smej Daiga un ar rūpēm balsī stāsta par rozēm, kuru niķus un prasības vēl tā īsti nav ielāgojusi, jo ne katra pārziemo.
“Ienaidnieki mums ir trīs – pienenes, kurmji un skudras. Stirnas ir tik jaukas, bet, cik simtus priedīšu tās nopostījušas, nesaskaitīt. Divarpus tūkstošus kociņu sastādījām,” stāsta Daiga.
Pagalmā ir celiņi, kā arī puķu dobēm malas izliktas ar
laukakmeņiem.
“Man nepatīk
bruģēti celiņi, bet no laukakmeņiem. Akmeņu apkārtnē netrūkst,” saka saimnieks, bet Daiga vien uzsver, ka to, kas viņai dažkārt šķiet neiespējams, Vsevolods vienkārši izdara.
Aiz pagalma žoga ir dīķis, lielā platībā ap to zāliens. Saimnieki stāsta, ka dīķī bijušas lielas foreles. “Makšķerējām, mēģinājām ar tīklu, nekā. Zivis pazuda.
Ielaidām līdakas. Arī pazuda. Tad krastā ieraudzījām zvīņas un taciņu. Ūdram bijis gards mielasts,” atceras saimnieks. Dīķa vidū saliņa, kurā ik pavasaru dzīvo pīļu ģimene. Uz “Saktu” robežas atrodas stārķa ligzda. Pērn pavasarī atlidojuši, kad vēl sniegs. Daiga un Vsevolods nesuši reņģes, barojuši. “Parasti ligzdā bija trīs, bet pērn, neticami, pieci,” stāsta Vsevolods.
Pagalma malā san bites. Tās iegādātas pirms pāris vasarām. Pa vasaru tiek turētas arī
dažas vistas. “Mēs daudz ko mācāmies. Svarīgākais, ka dzīvojam brīnišķīgā vietā,” saka Daiga, bet Vsevolods piebilst: “Kuru veidojam sev.”
Sarmīte Feldmane
Komentāri