iestādes vadītāja
Veselavas speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē ieradās kupls skaits vecmāmiņu un daži vectētiņi. Bērnu gatavotā ielūgumā bija teikts, ka vecvecākiem uz pasākumu jāierodas interesantās cepurēs.
Vecmāmiņām tās bija tamborētas, ziediem rotātas, salmu un glaunās
no filca ar spalviņām. Viena vecmāmiņa bija izveidojusi cepuri kā putna ligzdu, pilnu ar oliņām.
Vēl vecvecākiem bija jāatnes jaunības dienu foto, kuri veidoja izstādi. Visi apskatīja cik skaistas kādreiz bijušas vecmāmiņas un štrami vectētiņi.
Mazbērni viesiem izrādīja, kur viņi spēlējas un mācās, kur guļ, kur mazgā zobus. Daži vecvecāki atzinās, ka paši bērnudārzā nav gājuši un bērnus
nav sūtījuši, tāpēc tagad ar lielu interesi var vērot mazbērnu pasauli.
Mazbērni un skolotājas aicināja vecmāmiņas piedalīties rokdarbu nodarbībās, kur tika šūdinātas lellītes, veidoti dziju ziedi, zīmēts dzimtas koks, gatavoti Lieldienu rotājumi. Vectētiņi ar mazdēliem darbnīcā gatavoja puķu kastes. Kad darbiņi padarīti, sākās laiks muzikālām rotaļām. Omītēm un opīšiem atkal bija iespēja atgriezties bērnībā un iziet „Kas dārzā”, „Gribam zināt”, paskriet „Pīles un medniekus”.
Pats svarīgākais bija speciāli iestudētā teātra izrāde. Bērni bija gatavojuši arī teātra biļetes un programmiņas. Izrāde sākās ar vārdiem: „Ak, vecmammīt, es tevi tik ļoti mīlu! Ja tu zinātu, cik tev labi piestāv sirmi mati!” Tas bija stāsts par lauku vecmāmiņu, kura ne reizes nav bijusi Rīgā, bet mazmeitas nolemj viņu aizvest uz galvaspilsētu. Izrādē piedalījās visi mazbērniņi ar dziesmām un dejām. Tā noslēdzās ar R.Paula dziesmu „Nekur nav tik labi kā mājās” skolotāju izpildījumā.
Pasākuma noslēgumā teicu: „Vai zināt, ka garšīgākās pankūkas māk izcept vecmāmiņa, siltākās vilnas zeķītes māk uzadīt vecmāmiņa. Kurš nekad nebaras, kuram var pasēdēt uz ceļgala, vai tas nav vectētiņš? Viņa krāmu lādītei ar skrūvītēm, šeibiņām un nagliņām gribas tikt klāt. Bērna acīm tā ir dārgumu krātuve. Būt par vecvecākiem ir liels gods un arī atbildīgs pienākums, ar ko jūs mīlot tiekat galā. Mazbērni ar jums lepojas.”
Vecvecāki tika arī izprašņāti. Tiem, kas ieradušies, kopā bija 87 mazbērni. Rekords piederēja Punduru vecmāmiņai un vectētiņam, kuriem ir 28 mazbērni. Vecvecāku jaukākais un svarīgākais vaļasprieks izrādījās mazbērnu gaidīšana. Bija arī lasīšana, dejošana un adīšana, floristika, puķu stādīšana, putnu un šinšillu audzēšana, sveču liešana, krustvārdu mīklu minēšana un pīrādziņu cepšana.
Mazbērni apsveica omītes un opīšus ar pašgatavotām dāvaniņām, apgleznotām ievārījuma burciņām. Sēžot pie svētku galda, risinājās mīļas un nesteidzīgas sarunas. Iestādes kolektīvam bija prieks par sagādātajiem svētkiem. Tradīcija turpināsies, jo ar katru gadu vecvecāki it kā kļūst jaunāki, ar prieku atnāk uz bērnudārzu.
Komentāri