Sava laika personība. Arturs Dronis

Vairākas paaudzes atceras Arturu Droni – cēsnieku, mākslinieku, skolotāju. Šis ir viņa 120.jubilejas gads.

“Viņš bija gleznotāju gleznotājs, skolotāju skolotājs, iedvesmoja skolēnus, sabiedrību gan ar savām gleznām, gan personību. Skatot šodien viņa darbus, varam sajust mākslinieka vienkāršību, inteliģenci. A.Dronis teica, ka katru dienu jāuzglezno kāds portrets, ja nav modeļa, gleznoja pats sevi. Tāpēc starp viņa darbiem ir daudz pašportretu un laikabiedru portretu,” stāsta biedrības “Art Cēsis” vadītāja Inese Ciekure.

Gan atceroties, gan, lai atgādinātu par pazīstamo portretistu, biedrība šovasar ikgadējā profesionālo mākslinieku plenērā rosināja zīmēt, gleznot laikabiedru portretus, to, kuri ir līdzās. Daļa darbu apskatāmi Cēsu Centrālajā bibliotēkā, turpat var uzzināt cēsnieka dzīves un mākslas ceļu. Bibliotēkas krājumā ir arī    A.Droņa 1982.gadā gleznotais rakstnieka Miervalža Birzes portrets.

Izstādes atklāšanā cēsnieki, kuri pazina mākslinieku, dalījās atmiņās, atklāja, kā mācījušies pie viņa, kopā būšanas reizes, A.Droņa personību Cēsu sabiedrībā.
Ilggadēja Izstāžu nama vadītāja Nata Livonska atceras: “Viņš bija neliela auguma, smaidīgs, vienmēr uzmanīgi    klausījās. Par labām lietām mēdza teikt: “Nu lepni gan!”” Viņai atmiņā A.Dro­ņa stāsti, kā studiju laikā pagājušā gadsimta 30.gados pa naktīm vairāki studenti strādājuši pie operas    scenogrāfa    Ludolfa Liberta un mālējuši dekorācijas.

“A.Dronis, Vilis Vasariņš, Arnolds Vilkins bija tie, kuri,    būdami vēl akadēmijas studenti,    sarīkoja pirmo izstādi dzimtajā pilsētā, pirmo reizi skaļi piesakot ideju par no Cēsu novada nākušo mākslinieku sadarbību un kopīgiem mērķiem. Novada izstādes aizvien turpinās. Pusgadsimtu Arturs Dronis un Jānis Ro­zenbergs    noteica Cēsu mākslas dzīves virzību,” stāsta N.Livon­ska un uzsver, ka vecmeistaru gars, radošums, mākslas mīlestība nekur nav pazudusi, tā ir tepat Cēsīs.

Savs stāsts ir pensionētajai arhitektei Vijai Caunei. Viņa mākslinieku satika bērnībā.

“Mani vecāki bija sakarnieki, šīs profesijas cilvēki pilsētā tika cienīti, jo pavēra ko jaunu. Mans tēvs un A. Dronis vienā laikā bija mācījušies arodskolā, kas tolaik bija prestiža. Gājām ciemos pie tēva kolēģa, kurš dzīvoja vienā mājā ar Droņiem. Tur bērnu nebija, bija garlaicīgi, tad tika pasaukts Droņu dēls Jānis un mēs varējām paspēlēties, kamēr pieaugušajiem savas lietas,” atceras V.Caune. Skolā mākslinieks bija viņas skolotājs, mācīja rasēšanu. “Viņš gatavoja kādas lielas lauksaimniecības izstādes noformējumu, bija sarunājis divus vecākus zēnus un mani, lai rakstām uzrakstus.    Rakstījām ar spalvām. Viņš bija apmierināts, kā mums izdodas,” stāsta V.Caune.  

Kad Vija    izdomāja studēt arhitektūru, skolotājam prasīja padomu. Viņš kabinetā skolā uzstādīja Afrodītes galvu un mācīja, kā tās proporcijas dabūt uz papīra, kā uzzīmēt plakstiņus, lūpas.
“Bija jauks, vērīgs. Gan zīmēja priekšā, gan stāstīja, kā izdarīt. Stundās ne tikai rasējām, arī daudz ko pārrunājām. Var teikt, skolotājs Dronis mums mācīja dzīvi. Atmiņā spilgts viņa teiciens: “ Roze bez smaržas kā meita bez tikuma.” Par ko runājām, kad to sacīja, neatceros, bet prātā viņa teiktais,” pastāsta V.Caune.

Arī Inese Ciekure, kad bija izlēmusi mācīties mākslas skolā, devās pie A. Droņa gatavoties eksāmeniem. “Viņš darbnīcā uzstādīja gan kubus, gan rozes, to, kas varētu būt jāglezno eksāmenā. Un es mēģināju. Tolaik nevarēja nopirkt ne otas, ne labas krāsas. Viņš atļāva gleznot ar savām vāverastu spalvu otām. Cik biju laimīga    un iedvesmota! Eksāmenā man bija gan otas, gan krāsas, kādu citiem nebija,” pastāsta I.Ciekure. Bet kāds notikums kļuva par tradīcijas turpinājumu. Inese albumā atrada fotogrāfiju, kurā redzams vectēva portrets, ko gleznojis A.Dronis. “Kad dēls beidza mākslas skolu, abi aizgājām pie Droņa kundzes Veras, interesējāmies par šo portretu. Droņu mājā bija pieņemts nevienu neaizlaist, ja ar saimnieku neesi iedzēris glāzīti konjaka. Vera no bufetes izņēma mazu glāzīti un iedzērām par mākslu, radošumu, par skaisto. Tradīcija šķita skaista,” atminas I.Ciekure.  Kad Inesei bija galerija “Dūja” un kāds nopirka gleznu, neviena netika prom bez mazas glāzītes konjaka. Arī plenērā izstādēs tradīcija turpinās.
Artura Droņa meita Dagnija uzsver, ka tēvs bijis praktisks cilvēks. Ģimenē valdījusi saskaņa. “Pie tēva bieži nāca draugi, jo dzīvojām pilsētas centrā.  Tēvs smēķēja,  bija, kad pavēru darb­nīcas durvis, dūmos nevarēja saredzēt, cik tur ir cilvēku. Kārlis Baltgailis nāca spēlēt šahu, bija pikts, kad zaudēja, tēvs tad tikai smaidīja. Jāņa Brengmaņa laikā mākslinieki tikās muzejā. Cēsu izstādēm    visi ļoti nopietni gatavojās. Tas bija notikums, mākslinieki ar autobusu no Rīgas brauca uz atklāšanu, pēc tam bija pasēdēšanas,” atmiņās kavējas Dag­nija un piebilst, ka spilgtā atmiņā ir tēva prieks, kad Latvija atguva neatkarību. Viņš raudāja.

Dagnija ir saglabājusi tēva mājas, darbnīcu. Mākslinieki vasarā plenēra laikā tur ciemojās. “Ikviens sajuta gaisotni, kāda te reiz bijusi,” bilst I.Ciekure. Ritums Ivanovs uzzīmēja Dag­nijas un A.Droņa portretus. Tie redzami izstādē bibliotēkā.

Māksliniece Kristīne Ro­zenberga pastāsta, ka viņas tēvam, akvarelistam Pēterim Ro­zenbergam, kurš bija komunikabls, ieinteresējās par daudz ko, bija labas attiecības ar Arturu Droni. Bērnībā bieži ciemojusies pie Droņiem .  Kristīne atzīst, ka tagad ar citu skatu savijas atmiņu kamoli, ataust gaisotne, kāda bija bērnībā.

“Skatoties vecas fotogrāfijas, redzams, ka Cēsu mākslinieki daudz ir kopā. Kopā    makšķerēja, brauca ar plostiem, rīkoja pasākumus, svinēja. Un, visticamāk, arī runāja par mākslu. Jubileju, izstāžu fotogrāfijās visi ir uzvalkos un ar kaklasaitēm. Tā ir elegance, spēja ar smalkjūtību, pašcieņu parādīt, ka mākslinieks ir vērtība pilsētā. Katram bija plašs interešu loks, prata pilnvērtīgi piepildīt laiku. Viņi bija pedagogi, bijušie audzēkņi saka – lieliski skolotāji, harizmātiski. At­ceros, vecmāmiņa un vectētiņš (mākslinieks Jānis Rozenbergs- aut.) katru kopā būšanu pārdomāja, lai būtu saturīgas sarunas. Tās paaudzes mākslinieki bija līdzsvaroti, mierīgi, nesasteigti, zināja, ko dara. Viņiem arī bija līdzīgi mērķi,” iepriekšējo paaudžu māksliniekus un mākslas gaisotni Cēsīs raksturo K.Rozenberga un piebilst, ka tāda mākslas un personību radīta gaisotne šodien nav iespējama. Pēdējās desmitgadēs    ļoti daudz kas mainījies, pārrāvumu no toreiz uz šodien nevar pārcelt. “Dzīvojam saraustīti, ar uzplaiksnījumiem. Ir pazudis paaudzes posms, gadi 30. Bet katram savs laiks,” saka Kristīne.

Atmiņas izplēn, bet var turpināt ceļu, to mūsdienīgot un radīt jaunus mākslas darbus. Vecmeistari ir tepat blakus, tikai jāieskatās viņu gleznās. “Artura Droņa atstātais Cēsīm un cēsniekiem mums jānovērtē,” uzsver I.Ciekure un piebilst, ka ne plenērs, ne izstāde, ne tikšanās nevarētu notikt bez kultūras projektu konkursa iespējām.