Šogad iepazinu viesmīlības, vīna un baseinu ūdeņu zeme Ungārija.
Rīga mūs pavadīja ar kārtīgu lietus gāzi un divām varavīksnēm. Lietuva, tad Polija. Brauciens caur to jau ierasts un pat patīkams, valsts strauji aug un attīstās, daudzās reklāmas ceļa malās nekādas negatīvas emocijas neuzvilna. Un poļi ir gudra tauta : kādas tik rūpnīcu un ražotņu filiāles tur neatrodas, pat Oriflame un Avon . Cilvēkiem darbs un sava iztikšana. Tur, kur vairāk pietur latviešu tūristi, bāros un kafejnīcās jau ir ēdienkartes latviešu valodā.
Dodamies pretī jauniem iespaidiem un pārsteigumiem. Ilgi tie nav jāgaida, jo, kā izrādās – uz Ungāriju ne tikai es braucu pirmo reizi, bet to dara arī grupas vadītāja un … abi šoferi.
Egera – pilsēta slavena ar saviem arhitektūras pieminekļiem, vīniem un ārstnieciskajiem avotiem. Egera ieņem trešo vietu valstī vēsturisko pieminekļu skaita ziņā: cietoksnis, turku laika minarets, katedrāle, Minoretu baznīca. No varenās bazilikas skaistā ungāru barokā ietērptas ieliņas aizved līdz pat Egeras Zvaigznē apdziedātajam cietoksnim. Un tepat jau arī „Skaistās sievietes ieleja”, kur degustējam slavenos Egeras vīnus un ugunīgo gulaša zupu, ļaujoties smeldzīgam čigānu mūzikas valdzinājumam. Ir arī iespēja iegādāties jebkuru vīnu un aizvest mājiniekiem. Piekrišana ir pārsteidzoša, jo… vīns ir dabīgs, no ozolu mucām nācis, nevis rūpnieciski filtrēts un iepildīts pudelēs, kādas pērkam veikalos.
Čigānu mūzikas pavadīti un vīna iesildīti, dodamies uz Budapeštu, lai baudītu naksnīgo pilsētu braucienā ar kuģīti pa Donavu. Jāpiebilst, ka visur, kur gājām vai braucām, mūs sagaidīja vīna glāze vai šampanietis. Arī uz kuģīša pirmais nav vis vietas meklēšana, bet pieturēšanās pie maģāra pasniegtās vīna glāzes. Izgaismotā pilsēta un tilti – vienreizēja panorāma. Nozīmīgākās un skaistākās Budas un Peštas celtnes atrodas Donavas krastos. To vidū ir Karaļa pils, baznīcas, vēsturiskas pilis un Ungārijas parlaments.
Višegrāda – ungāru karaļa Maķāša iemīļotā atpūtas vieta. Augstu kalnā atrodas 13. gadsimtā uzceltā pils karalim Bēlam IV un reiz bijusi viena no lieliskākajām karaļu pilīm, kāda jebkad uzcelta Ungārijā. Pamatīgās ārsienas ir saglabājušās gandrīz neskartas, un no tām paveras elpu aizraujošs skats uz apkārtni – kalniem, Donavu un ciematu tālu lejā. Un pilnīgi neticams liekas fakts, ka tomēr turkiem šo cietoksni – pili izdevās ieņemt. Senajā cietoksnī ir vairākas interesantas zāles ar vērtīgām ekspozīcijām. Citā daļā var redzēt ainas no cietuma dzīves: spīdzināšanu, raganu un burvju nāves sodu veidus, kā arī trīs karaļu tikšanās aina ar galma dāmām un dzīru galdu.
Balatons – Ungārijas jūra, šī mierīgā ezera krastos nav ne palmu, ne augstu kalnu, nedzird arī senas leģendas, un tomēr Balatona ezers ir īsts brīnums. Ūdens silts kā piens un gandrīz arī kā nokrejota piena krāsā. Pagājušā gadsimta sākumā Balatona piekraste bija populāra kā ārstnieciskais balneoloģijas kūrorts, bet ne lai ārstētu konkrētas slimības, bet gan vispārējai rehabilitācijai no civilizācijas nogurušajam cilvēkam.
Vēlu vakarā ieradāmies ungāru lauku sētā „Vargatanya”. Slavenajā Ungārijas puštā ( stepē) mūs sagaida nopietns maģārs ar palinkas glāzi viesmīlībai, kaut kur zib paparaci zibspuldze (esam brīdināti, ka mūs nepārtraukti fotografēs), visi sasēdāmies lielos ratos un laidām galopā dziļāk iekšā puštā .Tur, stepes vidū, mājas saimniece iepazīstināja ar savu eksotisko saimniecību: spalvainas cūkas, ragainas aitas un aprikožu ziedu medus. Izrādās, ka agrāk Ungārijā bija izplatīta lopu zagšana un, lai saimniecības neciestu zaudējumus, vīriem bija jāguļ pie lopiem, bet sievas ar bērniem mājās. Neskatoties uz to, gandrīz katrā ģimenē bijis līdz 13 bērniem. Uzmini nu, kā ! Bet šodien visi guļ mājās, kopīgā gultā, un bērnu ir tikai trīs.
Zirgu šovs ir iespaidīgs. Ko tik šie ungāru džigiti nav iemācījušies, lai izklaidētu tūristus! Arī mums tiek dota iespēja piedalīties šovā, un man divreiz nav jāsaka, tūlīt esmu jau arēnā. Džigits tik sparīgi met mani zirgā, ka es gandrīz pārlecu tam pāri, tik tikko paspējusi ieķerties zirga krēpēs, jo seglu nav. Un drīz vien skatītāju tribīnēs palikuši tikai nedaudzi. Izbaudu zirga vieglo šūpošanos un vakara veldzējošo stepes gaisu. Pēc tam tradicionālās vakariņas nacionālā gaumē, vīni, mūzika, dejas. Budapešta – brīvais laiks. Kā izrādās, šī diena ir viskarstākā : saulē 54 grādi, bet ēnā 47. Pastaigājos pa slaveno Vāci ielu, nejauši iemaldos Eifeļa projektētajā Budapeštas tirgū. Varoņu laukumā uzkavēties nav iespējams, bruģētais laukums tā sakarsis, ka nav pat ko elpot, toties Zvejnieku bastions patīkami atšķiras no visām slavenajām celtnēm neskaitāmo tornīšu un baltuma dēļ. Slavenajā Gelerta kalnā nav tūristu, gaiss tik spiedīgs, ka nav kur glābties, Budas labirintos maldos tāpat kā šoferi pa Varšavu. Bet visam punktu pieliek tas, ka cilvēki sāk atskatīties uz mani un nogrozīt galvu. Kādā ielas spogulī paraugos uz sevi. Esmu daudzkrāsaina, ne tikai seja un kakls, bet arī gaišais topiņš. Tā ir, ka pirms brauciena apmeklē frizieri, lai atjaunotu matu krāsu . Dodos uz Sečenu peldvietu – termālo minerālūdens baseinu kompleksu, kur ūdens temperatūra ir 27 – 38o C , bet, ak vai, ūdenī ieiet nav iespējams, saskaroties ar karsto ūdeni, miesa deg kā ugunīs, jo tā ir pārkarsēta Balatona saulē. Neatlika nekas cits, kā braukt uz viesnīcu. Budapeštas priekšpilsētas Budafokas vīna pagrabā saimniece Judīte mūs iepazīstināja ar savu vīna pagrabu un mācīja pareizi degustēt ungāru vīnus. Vietējais muzikants uz akordeona iemācījies spēlēt latviešu melodijas, un lielā dziedāšana ritēja pilnā sparā. Vīni pasakaini garšīgi – no balta sausvīna, pa vidu rozā saldumiņš un nobeigumā tumši sarkanais. Vīns līst, dziesmas skan, metamies pat dejas solī, un visi apkārt tik laimīgi, pacilāti, vienoti.
Agtelekas Nacionālā parka teritorijā apmeklējām Baradlas – lielākās Ungārijas stalaktītu-stalagmītu alas, kuru kopgarums ir 25 km. Alas atrodas UNESCO aizsardzībā. Alās var ieiet arī no Slovākijas puses. Izstaigājam apmēram kilometru, ar to pietika, lai gūtu iespaidu, cik dažas lietas, kuras neveido cilvēka rokas, var būt skaistas. Un kur vēl gaismas un klasiskās mūzikas ''koncerts'' dziļi pazemē!
Atceļā devāmies caur Slovākijas Augstajiem un Zemajiem Tatriem, kas ir mazākais augstkalnu rajons pasaulē, vairāk nekā 25 virsotnes pārsniedz 2500 m augstumu. Bet tik augstu mēs pa serpentīnu ceļiem nebraucām, tikai līdz alpīnajām pļavām, kur satikām aitu ganus ar ganāmpulkiem. Ausis te aizkrita, te atkal sadzirdams pat mazākais troksnītis, bijām gandrīz divu kilometru augstumā, bet sniegotos kalnus neieraudzījām. Kalnos plosījās negaiss. Tik dīvaini starp kalnu grēdām raudzīties zibens plaiksnījumos, satraukums dvēselei un miesai.
Atpakaļceļā, lai aizgainītu negatīvās emocijas, kuras radās neprasmīgo šoferu dēļ, kāda uzņēmīga sieviete organizēja spēli-minēšanu , kurš vistuvāk mācēs noteikt laiku, kad ieradīsimies nākošajā vietā un vai atradīsim šo vietu bez maldīšanās. Tas uzlaboja garastāvokli ne tikai man, bet arī pārējiem, reizēm pat likās, ka ceļa zīmēs orientējamies labāk. Tā kā mēs visur kavējām, arī atgriešanās Latvijā aizkavējās. Saprotams, šoferi nebija priecīgi un, braucot uz Ungāriju, pārsniedza atļauto ātrumu, tādēļ atpakaļceļā uz Polijas – Lietuvas robežas pavadījām vairāk nekā stundu, gaidot, kamēr šoferi iemalkoja kafiju kopā ar poļu policistiem.
Bet bija arī saviļņojošs mirklis. Kādam pārim bērni bija uzdāvinājuši šo braucienu 20 gadu kāzu jubilejā, kuru arī atzīmēja tūrisma firma, pasniedzot dāvanu karti nākamajam braucienam.
Komentāri