Gada sākumā sarunā ar a/s “CATA” izpilddirektoru Andri Malkavu aizskārām daudz būtisku jautājumu, kuri saistīti ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu. Cēsīs nav ne autoostas, ne kārtīga stāvlaukuma autobusu novietošanai. Lai arī ārēji šķiet, viss rit savu gaitu, autobusu šoferi saka: “Ja tuvākajā laikā kas nemainīsies, būsim spiesti štopēt ielas un vākt parakstus.”
Autobusu stāvvieta Uzvaras bulvārīM
A/s “CATA” autobusu šoferis ar 34 gadu stāžu Jānis Lismanis atzīst, ka pamazām arvien vairāk problēmu un dažādu institūciju neizdarību gulstas tieši uz autobusu šoferu pleciem.
“Mēs strādājam cilvēkiem un vēlamies, lai arī pret mums cilvēcīgi izturas,” saka J. Lismanis un atzīst, ka neatņemama autoostas daļa ir stāvlaukums, kur novietot autobusus starp reisiem. Taču, uzceļot Cēsu tirgus pagaidu būvi, šim nolūkam izmantotā teritorija būtiski samazinājusies, turklāt tirgus apmeklētāju dēļ kļuvusi grūti izmantojama. Tas pats attiecas arī uz līdz šim ērtāko vietu izbraukšanai no autoostas uz Uzvaras bulvāri.
“Eiropas normatīvie akti strikti nosaka autobusa vadītāju darba un atpūtas laika organizēšanu. Lielākoties uzreiz pēc reisa mums pienākas tā sauktās svētās minūtes, kad autobusam jāstāv, bet šoferim jāatpūšas. Par šo noteikumu neievērošanu paredzēti lieli sodi – šoferim līdz 200, bet uzņēmumam līdz pat 1200 latiem. Un diemžēl nākas atzīt, ka šādus sodus ik pa laikam saņemam. Rodas jautājums – kāpēc pilsētas dome spiež mūs pārkāpt likumu? Lielākoties ar autobusiem klīstam pa pilsētu un meklējam brīvu vietu, kur palikt. Jo mums paredzētajā teritorijā pie pagaidu tirgus nereti vieta vairs neatrodas, tirgus un tā apmeklētāji mūs ir izdzīvojuši,” situāciju skaidro autobusa šoferis un neslēpj, ka autobusa šoferiem starp reisiem nav pat iespēja normāli paēst vai aiziet uz tualeti.
“Ja sanāk, ka svētajā laikā – 45 atpūtas minūtēs- varu paspēt aizbraukt uz garāžu, tad braucu. Ja ne, apstājos, kur varu. Taču nevaru aiziet pat paēst vai iedzert siltu tēju. Nedrīkst taču vienkārši aizslēgt un atstāt bez pieskatīšanas autobusu, ja tajā paliek kase ar naudu. Labi, ja līdzi ir paņemtas sviestmaizes,” komentē J. Lismanis.
Zīme – braukt aizliegts
Lai arī pie pagaidu tirgus stāv ceļa zīme – “Braukt aizliegts”, tomēr ikdienā redzams, ka tā tiek klaji ignorēta. J. Lismanis neslēpj izbrīnu arī par municipālās policijas darbību pilsētā.
“Ko dara municipālā policija? Pirms pāris dienām kolēģim bija gadījums iz dzīves. Leona Paegles iela ir slēgta. Autobusa šoferis brauc pa bedraino Vāveres ielu, kurai vienā pusē ir uzstādīta zīme, kas liecina par pieturvietu, otrā – nav. Autobusa šoferis apstājās, lai izlaistu pasažierus, bet tajā mirklī klāt municipālā policija un jautā, kas deva tiesības izlaist pasažierus. Teica, šoreiz vēl tikai brīdinās… Lūk, tāda izpratne ir municipālajai policijai par pilsētu. Taču tur, kur klaji neievēro ceļa zīmes, neviens neliekas ne zinis,” saka J. Lismanis.
Kriminogēna zona
Jau janvārī sarunā ar “Druvu” A. Malkavs norādīja, ka jaunie noteikumi par autoostas reģistrācijas kārtību, obligāti sniedzamajiem pakalpojumiem un kārtību, kādā autobusi iebrauc un stāv autoostas teritorijā, paredz, kā ir jāizskatās ikvienai autoostai valstī – ar pieejamību invalīdiem, atsevišķu telpu mātēm, kur pabarotu un pārģērbtu bērnu, un uzbrauktuvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Arī autobusa šoferis J.Lismanis atzīst, ka Cēsu dzelzceļa ēka nemaz nelīdzinās vietai, kuru varētu saukt par ērtu un piemērotu pasažieriem.
“Kopš blakus dzelzceļa ēkai parādījās spēļu zāle, tur pulcējas bomži, narkomāni un dzērāji. Ēkai jābūt gaišai un koptai, nemaz nerunājot par visām prasībām, kurām normālā autoostā, tāpat kā dzelzceļa stacijā, būtu jābūt. Arī šoferiem nav iespējas normāli apmeklēt labierīcības. Domāju, tie, kuri bijuši dzelzceļa ēkas tualetēs, tās par labierīcībām pat nenosauks,” domās dalās autobusa šoferis un piebilst, ka šogad dzelzceļa stacijā bijušas divas ielaušanās.
“Nezinu, kad iepriekš tā bijis? Nedomāju, ka spēļu zāles īstā vieta ir līdzās tai, kur pasažieri gaida pienākam autobusus,” piebilst J. Lismanis un uzsver, ja nekas nemainīsies, autobusu šoferi sāks domāt par parakstu vākšanu vai ielu štopēšanu.
“Cik ilgi šādos apstākļos strādāsim? Vēlamies tikai cilvēcīgu attieksmi. Domāju, ka nav aiz kalniem laiks, kad ķersimies klāt radikālākiem līdzekļiem. Ar runāšanu jau, šķiet, nepietiek. Jūtamies pamesti. Ja sabiedriskais transports nav vajadzīgs, likvidējam un viss,” piebilst autobusa šoferis.
Ceļš būs vaļā vai ciet?
Par savdabīgu spēli izveidojusies arī situācija, ka nereti autobusa šoferi nezina, vai spēs veikt paredzēto maršrutu ielas remontdarbu dēļ. A/s “CATA” izpilddirektors A. Malkavs saka: “Uzskatu, ka ielu apsaimniekotāji neievēro valsts likumus. Ir taču Ministru kabineta noteikumi, kas paredz – ja kādu ielu, kas ierobežos satiksmi, vēlas remontēt un slēdz, mēnesi iepriekš jāinformē institūcijas, kas organizē satiksmi.”
Jāpiebilst, ka šāda situācija izveidojusies arī pavisam nesen sakarā ar L. Paegles ielas slēgšanu.
“Pilsētas domei pirms mēneša rajona padomei vajadzēja darīt zināmu, ka L. Paegles iela būs jāslēdz. Un tad kopā tiktu domāts, ko darīt ar pilsētas transportu, kā atrisinās radušās neērtības? Ja ielu remonti skar tālsatiksmes autobusu maršrutus, mēnesi iepriekš būtu jāinformē Satiksmes ministrija, tātad, ja slēdz Rīgas ielu, kā šobrīd, par to bija jāinformē ministrija. Tas nenotiek. Cēsīs labākajā gadījumā dienu iepriekš kaut ko tādu paziņo, un arī jāsaka – ne vienmēr,” komentē A. Malkavs.
Komentāri