Ziemā, kad apkārt sniegs un laukos kaut kur jātiek, ne reizi vien iedomājamies, ka lieti noderētu sniega motocikls. Tieši tādas domas veselaviešus Inesi un Armandu Romkas pamudināja sākt uzņēmējdarbību.
“Bērniem jubilejas ir janvārī, sabrauc draugi, radi, ziemā nav īsti, ko darīt.
Radās doma, ka varētu noīrēt sniega motociklu. Visiem bija jautri, bērni tika izvizināti. Tad Armands sacīja, varbūt nopērkam savu. Ja ziemā sniega daudz, gribas pabraukāties. Armands pamēģināja vienu, citu, sāka izprast atšķirības,” stāsta Inese. Viņi iepazinās ar līdzīgi domājošiem. Tā kā Armandu tehnika interesē no bērnības, viņš sāka izzināt arī sniega motociklus. Pamazām vien, kad kādam paziņam ar braucamo
radās kāda ķibele, prasīja padomu Armandam. “Sāku meklēt detaļas remontiem. Iepazinos ar kolēģiem Somijā. Sākumā bija grūti iegūt viņu uzticību, laikam bija kāda negatīva pieredze. Tā pamazām vien aizvien vairāk cilvēku uzzināja, ka varu sagādāt nepieciešamo,” pastāsta Armands, bet Inese piebilst, ka vīra konsultācijas izmanto daudzi. Bijušas reizes, kad kāds piezvana, stāsta, ka nopircis sniega motociklu, bet nesaprot, kā iedarbināt. Sniega motocikli, kaut arī gana dārgi, tomēr Latvijā kļūst aizvien populārāki. Protams, Vidzemē un Latgalē, kur ziemās vairāk sniega. Tos iegādājas atpūtas bāzes, viesu mājas viesu izklaidei, arī ģimenes.
Kad sniegotajās ziemās interese par sniega motocikliem, vajadzība pēc detaļām palielinājās, veselavieši pirms četriem gadiem nodibināja SIA “Sniegamocis.lv”. Mājaslapā redzama tā devīze: “Esi jauns vai vecs – ka tik sniegamocis lec!”.
Inese ir SIA valdes locekle. “Kad bērni jau paaugušies, sāk iet bērnudārzā, diemžēl arī slimo, tad vecākie jāvadā uz skolu, pulciņiem, praktiski strādāt algotu darbu nav iespējams. Lai vismaz kas būtu, izveidojām uzņēmumu. Armands aizvien strādā arī algotu darbu auto rezerves daļu veikalā.
Armands, lai ziemā no meža atvestu malku, izdomāja, ka noderētu ragavas. Pats uzzīmēja skices, un tās tapa. Ne viens vien tādas iegādājies. Tie, kuri brauc uz Peipusu, pa vairākiem iegādājas ragavas un brauc pa ezeru līdz nolūkotajai copes vietai, nav kilometriem jāiet kājām. Kāds vīrs pasūtījis ragavas ar atzveltni, lai varētu vizināt kundzi. Mednieki sniega motocikla ragavās ved zvēriem barību uz mežu. “Tas ir praktiski, un aizvien vairāk cilvēku to novērtē. Katras ragavas tiek gatavotas pēc individuāla pasūtījuma,” saka Armands.
Tā kā ziemā ģimenei patīk arī slēpot, radās doma, ka paši varētu ierīkot savu trasi. Armands uzskicēja trašu veidotāju, ko var piestiprināt sniega motociklam. Tad nejauši Inese izlasīja, ka vairākas
Latgales pašvaldības izsludinājušas iepirkumu konkursu sniega motocikliem, ar ko var veidot slēpošanas trases.
“Uzrakstīt pirmo projektu bija ļoti grūti, meklēju padomdevēju. Nākamos sagatavot vairs nebija nekādu problēmu,” saka Inese un atzīst, ka maziem uzņēmējiem piedalīties konkursos nav viegli. Inese pastāsta, kā gājis kādas pašvaldības iepirkumā. “Tie tur kaut kādi, no kaut kādas Veselavas, kur tāda vispār kartē atrodas, ko viņi vispār saprot un var piedāvāt, kaut kādi āksti,” šo
sēdi un tajā teikto var paskatīties arī youtube.
Protams, ja citam konkurentam ir ofiss Rīgā ar lieliem logiem, tādam nevaram būt konkurenti. Starpība iepirkumā bija četrdesmit latu, piedāvājām vienādus motociklus. Konkursā uzvarējām,” uzņēmējdarbības iekšpusē ļauj paraudzīties SIA “Sniegamocis.lv” valdes locekle. Iepirkuma konkursā kāda pašvaldība ielikusi Armanda trašu veidotāju, ka viņiem, lūk, tādu vajag. Inese zvanīja, aizrādīja, ka tas nav godīgi. Konkursā veselavieši ieguva pasūtījumu.
“Negribas, lai būtu tikai tādi, kuri kaut ko nopērk, tad pārdod. Trašu veidotāji, ragavas – tā ir pievienotā vērtība,” domās dalās Inese un uzsver, ka Armandam darboties ar tehniku ir ne tikai nodarbošanās, arī vaļasprieks. Viņš ilgus gadus braucis autorallijos, arī tēvs, brālis, brālēni saistīti ar tehniku. “Jādara tas, kas patīk, un nodarbošanos var atrast. Ir daudz jāmācās, tikai gūstot pieredzi, daudz ko saproti. Mocis jāizjauc, jāsaliek, lai saprastu,” bilst Armands.
Inesei un Armandam ideju netrūkst. Pa solītim vien, bez kredītiem un naudas piesaistes attīstībai, viss paveikts pašu spēkiem. Armands gribētu izveidot nelielu sniega motociklu darbnīcu, arī rezerves daļu tirdzniecības vietu. Vecajā kūtī pamazām viss top. Bijusi arī doma, ka varētu īrēt telpas, iekārtot, bet tie izdevumi un ieņēmumi šajā biznesā nav
prognozējami. Sprieduši arī, ka varētu iznomāt motociklus tiem, kuri vēlas vizināties.
Bet cilvēki ir dažādi, ne visi saprot, ka sniega motocikls ir tehnika un drošība jāievēro. Bijusi arī doma kaut kur tuvāk Bērzkrogam
izveidot slēpošanas trasi vietējiem iedzīvotājiem, kuri vēlas paslēpot savam priekam. Ne visi grib braukt uz Priekuļu biatlona trasi. Diemžēl ir problēma atrast zemes pleķīti, kur to varētu izdarīt.
“Latviešu teiciens –
taisi ragavas vasarā – nedarbojas. Kad ir sniegs, tad cilvēki domā par sniega motocikliem. Nodokļu politika arī bremzē, minimālā alga Inesei jānopelna, kaut mēnesī apgrozījums ir simts eiro, citu mēnesi vispār nauda neienāk,” domās dalās Armands.
Inese un Armands vairākkārt uzsver, ka viss, kas paveikts, darīts, lai bērniem Paulam Ernestam, Eduardam un Karlīnai
būtu ne tikai ziemā prieks, bet ikdienā viņi redzētu, ka vecāki nesēž, rokas salikuši klēpī, bet dara.
“Tas, ko darām, mums visiem dara prieku. Armandam garāža ir mīļākā vieta uz kartes. Reizēm saku, ka aiznesīšu segu un spilvenu, tad vispār mājā nenāktu. Reizi gadā viņš interesentiem rīko braucienu uz Somiju, lai izbraukātos ar sniega motocikliem. Bērni vairs neprasa – kur tētis, viņi prasa – kurā garāžā tētis? Šķiet, ka jaunākais puika būs tāds pats. Man arī prieks, ka katram ir sava nodarbošanās,” saka Inese Romka.
Sarmīte Feldmane</i>
Komentāri