Kaspars Kārkliņš ir atgriezies no darba Īrijā, tagad remontē māju. Siltināja bēniņos griestus, pažobelē tā uzmanīgāk ieskatījies, palika stāvam kā sastindzis.
“Milzīgs sirseņu pūznis. Uzreiz bija bail pieiet, bet, tā kā neviena iemītnieka neredzēju, droši ņēmu nost,” stāsta Kaspars Kārkliņš.
Pūznis ir patiesi liels – 56 centimetrus augsts un 45 centimetrus plats. Kā atzīst tā atradējs, redzēti ir visādi, bet ne tik liels. Pūznim
apakšējā daļa ir pelēka, augšējā teju vai svītraina – brūns ar dzeltenu. Materiāls, protams, ļoti plāns. “Es turpat aiz sienas visu vasaru gulēju, neko nedzirdēju. Būtu zinājis…” tagad spriež Kaspars un atceras, ka bērnībā, dzīvojot pie vecmāmiņas, reiz viens sirsenis iekodis. Vecmamma likusi zemi pie pieres, bet vienalga galva kļuvusi trīs reizes lielāka.
“Arī mājnieki neviens neko nebija ne redzējis, ne dzirdējis. Visiem bija pārsteigums,” saka Kaspars un piebilst, ka atradumu dos krustdēlam Ritvaram, lai nes uz skolu un rāda citiem.
Vēl viens pārsteigums Kasparu sagaidījis šķūnītī. Kaķene nākusi pretī ar pieciem maziem kaķēniem. Tagad jādomā, kur tik lielus liks. Visi skaisti, ņipri, dzīvespriecīgi.
“Man patīk mežs. Rudenī, protams, labprāt sēņoju. Šoruden sēņu daudz, vēl tagad daudz apšu beku, baraviku, ir jau cūcenes,” stāsta Kaspars. Tā kādā sēņošanas reizē viņa acis piesaistījis kāds dīvains zars. Izrādījies, brieža rags. Kaspars smej, citi dodas medīt trofejas, viņš lasīt. Atradumu atnesis mājās, gan jau tam atradīsies piemērota vieta.
Šis rudens Kasparam Kārkliņam gādā pārsteigums. Pērn septembrī viņš bija Īrijā. “Tur laikapstākļi ļoti mainīgi. Rudens lietains, var pat nedēļu no vietas līt. Ziemas mums, pieradušiem arī pie kārtīga sala, likās siltas. Vēl novembrī varēja vienā krekliņā strādāt,” atceras straupietis un piebilst: “Kad lija, strādāt nevarēja, ļoti gribējās mājās.”
Kaspars atgriezies un mājās viņu sagaidījuši daudzi pārsteigumi. “Atpakaļ nebraukšu. Īrijā strādāju celtniecībā. Latvijā arī celtniekus vajag,” tā Kaspars Kārkliņš.
