Šajā nedēļā valdība lēma, ka Cēsu rajona iedzīvotājiem būs dzīvot sešos novados. Ziņu aģentūrās piedāvātajā informācijā sākotnēji bija lasāms, ka Drustu pagasts iekļauts trijos novados – Cēsu, Jaunpiebalgas un pat Pārgaujas. Tāpēc interesanti bija uzzināt, ko par reformu domā bijušais šīs pašvaldības vadītājs Jānis Āboliņš, kurš nu jau kādu laiku pagājis malā no pašvaldības darba, pievēršoties uzņēmējdarbībai.
– Kā vērtē šonedēļ notikušo pavērsienu reformas gaitā?
– Kopš sekoju šim procesam, reformas nostādnes mainījušās trīs reizes. Tas nav pareizi. Gribētu salīdzināt ar biznesu, tur cilvēki izstrādā plānu, modelē, veido, pamato sev un tikai tad ķeras klāt pie īstenošanas. Taču teritoriālajā reformā nav nekāda pamatojuma, tā ir kā karsts kartupelis. Katra nākamā valdība saprot, ka likums ir un tāpēc kaut ko darbības laikā vajadzētu izdarīt. Iespējams, ka esošā koalīcija jūtas spēcīga, lai to kartupeli norītu, bet tas, kā viņi to dara, ir neprāts.
Manuprāt, problēma ir tā, ka reformas nepieciešamība nav pienācīgi izskaidrota. Ja pašvaldību vadītājiem būtu ekonomiski pamatoti izklāstīts, kāpēc tieši tā un ne citādāk jāveido novadi, nebūtu tāda ažiotāža kā tagad. Daži rajoni saprata, kāds būtu labākais risinājums. Piemēram, Gulbenes rajonā nelauza šķēpus, bet prata koleģiāli vienoties, ka jāiet visiem kopā.
– Kāpēc nevienojās Cēsu rajons?
– Brīnos, kur palika rajona vienotība un koleģialitāte. Kad atnācu kā jaunais pagasta padomes priekšsēdētājs, man likās, ka te ir kolosālākais kolektīvs, bet pa šiem gadiem kaut kas mainījies. Iespējams, to veicināja politiskās krāsas. Vienas pašvaldības kontekstā tas mazāk jūtams, bet, tiklīdz sākas dalīšanās zemnieku pašvaldībās, Tautas partijas pašvaldībās, rodas nesaskaņas. Šādās situācijās diemžēl pārsvaru gūst politiski, nevis ekonomiski argumenti. Uzskatu, ka Latvijā problēmas nerisina saimnieciski, bet politiski. Ir manējie, tavējie, viņējie. Kad biju pašvaldības vadītājs, nepakļāvos nevienai partijai, man nav pieņemams veids, kā politiski risina jautājumus. Tas traucē pašvaldības attīstībai.
– Kurš variants labāks Drustiem – Cēsu vai Jaunpiebalgas?
– Manuprāt, pievienojoties Cēsīm, izaugsmes iespējas ir krietni lielākas. Lai arī savulaik izveidoja Drustu, Zosēnu, Jaunpiebalgas un Rankas sadarbības padomi, nekāda turpinājuma nebija. Tātad nav kopējo saskares punktu.
Pievienojoties Cēsu novadam, Drustos paliktu izpildvara, jo saprotams, ka vadīt pagasta saimniecisko dzīvi no Cēsīm nevarēs. Ja Drusti iekļaujas Jaunpiebalgas novadā, attālums starp centriem ir pārāk mazs, lai Drustos paliktu izpildvara. Manuprāt, mazajās pašvaldībās, kur apvienosies divi, trīs pagasti, izpildvara nepaliks katrā, tam nebūs ekonomiska pamatojuma.
-Bet reforma taču bija vajadzīga, jo mazas un vājas pašvaldības ilgi pastāvēt nevarētu.
– Viss atkarīgs no pašvaldības vadītāja un komandas, kas ap viņu, tas ir kodols, kas virza lietas. Ja iedzīvotāji redz, ka notiek attīstība, pašvaldība, lai cik liela vai maza, ir spējīga dzīvot. Manuprāt, šobrīd pašvaldības atspērušās, pirmām kārtām tāpēc, ka ir iespēja piesaistīt līdzekļus, bet tam vajadzīgi cilvēki, kuri spēj to īstenot.
– Vai mazā pašvaldībā viegli salasīt labu komandu?
– Ļoti grūti. Maza pašvaldība nav konkurētspējīga darba tirgū. Pašvaldības vadītājs nenāk pelnīt naudu, bet kalpot cilvēkiem, vismaz es gāju ar šādu apziņu. Tikai tā var runāt par pilnvērtīgu attīstību. Atceros, reiz runāju ar kādu cilvēku par iespēju pašvaldībai harmoniski attīstīties, un viņš to skaidroja tā: “Vienā sasaukumā ievēl cilvēku, kurš spēkus ziedo vienai nozarei, nākamajā sasaukumā nāk cits, kura sirds deg citā jomā, un tā ilgākā laka posmā attīstība notiek visās jomās.”
Tagad no šiem procesiem esmu pagājis nost un jūtos labi. Es izbaudīju, kā ir, kad ar tevi risina politiskās spēles, un vairs to negribu. Manī ir iekšēja pretestība pret tādiem principiem.
– Tad jājautā, kā Drustu uzņēmējs redz savas pašvaldības attīstību?
– Redzējums ir samērā bēdīgs. Lauku teritorijas paliek neapsaimniekotas, cilvēku skaits sarūk, darba spējīgo tikpat kā nav. Ir dažas saimniecības, nelieli uzņēmumi, kuri kaut kā spēj noturēt cilvēkus, un viss. Tā nav augoša vide, kas attīstās un ceļ kopproduktu. Arī reforma uzņēmējdarbību nestimulēs. Lai biznesu attīstītu lauku teritorijās, jābūt ļoti nopietnam valsts atbalstam, investīcijām.
Var jau runāt, ka laukos jāattīsta uzņēmējdarbība, bet lai atnāk kāds un uzbūvē Drustos pakalpojumu sniegšanas vietu! Nav taču kam to pakalpojumu sniegt. Laukos var pastāvēt ražotnes uz vietējo resursu izmantošanas rēķina. Kādi ir šie resursi? Lauksaimniecības zeme, meži, kas jau pārsvarā ir izstrādāti un var nest mazus ienākumus, purvi, ūdeņi ar sapropeļa iegulām, bet pagaidām gan nav risinājuma, kā sapropeli izmantot.
Esošo situāciju var salīdzināt ar kolhozu laikiem, kad jaunos sadzina centros, bet viensētās palika vecā gada gājuma cilvēki. Tagad jaunie, darba spējīgie iet uz pilsētām, atkal laukos atstājot vien vecīšus.
– Kā bijušajam pagastvecim tas ir ļoti pesimistisks skatījums nākotnē.
– Pirms septiņiem gadiem skats bija daudz gaišāks. Man bija apnicis bardaks, kas valdīja, un teicu – iesim un izdarīsim labāk. Ķēros klāt ar pamatīgu entuziasmu, nāca darboties griboši cilvēki. Jutos ļoti labi, jo redzēju, ka situācija uzlabojas. Taču nāca arī sapratne, ka ilgi tā nevarēs, jo darbs pašvaldībā neļāva attīstīt uzņēmējdarbību, bet iztikt ar 150 latiem mēnesī, ko saņēmu kā pašvaldības vadītājs, nevarēju.
Kad sāku strādāt pašvaldībā, redzēju Drustus kā mazo Šveici ar atpūtas un kūrorta iespējām, kur cilvēki atbrauktu, lai brīvo laiku pavadītu klusumā, sakoptā vidē, aizietu uz kādu kultūras pasākumu. Diemžēl vide un cilvēki, kuri te paliek dzīvot, rada pilnīgi pretēju iespaidu. Ar skumjām jāatzīst, ka pēdējos gados Drusti mainījušies uz slikto pusi, un tas neveicina cilvēku ienākšanu.
– Tas ir pamatīgs akmens paša dārziņā.
– Lai! Tāda ir situācija. Esmu par to runājis neskaitāmas reizes, bet nekas nemainās. Te jāsaka, ka ne jau tikai Drustos ir šāda situācija, kad vide kļūst nepieņemama tiem, kuri pirms kāda laika ar sirdi un dvēseli darbojušies konkrētās pašvaldības labā. Tagad viņi pagājuši malā, atdodot vietu citam kontingentam, kuriem viss vienalga, kurus viss apmierina.
– Vai būtu gatavs vēlreiz iet un censties mainīt situāciju?
– Pašlaik ne, lai gan pieļauju, ka būs laiks, kad teikšu, ka man tas apnicis, un atrotīšu piedurknes, lai censtos kaut ko labot. Atzīšos, ka uzņēmējdarbībā nepatīk. Nevilina tā vide, jo tur valda vilku likumi. Es tā nevaru, taču esmu spiests tur atrasties, jo jāuztur ģimene, jāizglīto bērni.
Uzņēmējs laukos – tā šobrīd ir samērā ekskluzīva lieta, it īpaši, ja viņš nav saistīts ar lauksaimniecību. Ir jau pakalpojumi vajadzīgi arī laukos, bet tas tirgus ir pārāk mazs, lai varētu domāt par investīcijām un attīstību. Traucē arī cilvēku nenovīdība. Man bija gateris, kurā strādāja arī šķeldotājs. Tas taisa troksni, kas radīja kaimiņu neapmierinātību. Bet, pērkot īpašumu blakus manam gaterim, cilvēks taču zināja, ar ko jārēķinās!
Citam īpašniekam pieder neliels zemes gabals, uz kura atradās manas zāģētavas baļķu laukums. Nevarējām vienoties par nomas maksu, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizvēru ražotni. Tagad tur aug nezāles, jo šim cilvēkam to vietu nevajag. Tā nu ir, pašam nevajag, bet arī citiem neļauj darboties.
– Tu labprāt iesaisties fiziskās aktivitātēs. Kas pamudina?
– Visu laiku esmu bijis rokrokā ar sportu, nemāku sēdēt, neko nedarot.
Mums ir brīnišķīgs domu biedru pulciņš, kas nodarbojas ar riteņbraukšanu. Cilvēki, kuri kaut ko vēlas darīt, nodarbošanos var atrast. Gribas iesaistīt arī citus, pērn uz riteņbraukšanas sacensībām “Pāri Piebalgas pakalniem” aizvedu 27 bērnus. Pašvaldība atbalstīja šo aktivitāti, un bērniem iepatikās. Šogad viņi jautā – vai būs? Bet netrūkst tādu, kuri nedara neko. Varbūt cilvēki iegrimuši apātijā, varbūt man pašam tāds pesimisma periods, bet es vismaz gribu kaut ko darīt, domāt ko jaunu.
Aktivitāšu jau netrūkst. Futbola turnīrs rit pilnā sparā. Šodien, 8.septembrī, noslēgsies sezona, kas bijusi spraiga un interesanta. Pērn aizvadījām pirmo ziemas turnīru, cerams, ka arī šogad komandu interese būs. Gribētu vairāk redzēt jauniešu komandas, tāpēc dažkārt neizprotu skolu pasīvo attieksmi. Saprotu, ka to iespaido bērnu skaits, izveidot futbola astoņu spēlētāju komandu nav viegli.
– Vai tas ir kā signāls, ka mazās skoliņas agri vai vēlu izzudīs?
– Tā būs vecāku izvēle, jo tieši viņi izvēlas skolu, kur mācīsies bērni. Vecāki, kuri ir ieinteresēti bērnu nākotnē, to izsver ļoti argumentēti, saliekot visus plusus un mīnusus. Vairumā gadījumu šie plusi ir par labu lielajām skolām, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc turpina sarukt bērnu skaits mazajās skolās.
– Vai tad ir arī vecāki, kuri nav ieinteresēti bērnu nākotnē?
– Netrūkst gadījumu. Strādājot pašvaldībā, nācās runāt ar sievieti, kurai jau bija bērni un kura gaidīja nākamo. Viņa stāstīja, ka tā jau ir kāda trešā laulība, vīrs nestrādā,
dzer. Kad jautāju, vai viņa rūpīgi apsvērusi vēl viena bērna nepieciešamību, viņa atteica: “Ja jau Dieviņš tā gribējis, ko es kā mirstīgs cilvēks varu darīt.” Teicu, ka bērns taču jāskolo, lai viņš visu mūžu nedzīvotu uz mātes kakla, uz ko viņai ir arguments: “Ja bērns pabeigs pamatskolu, viņš jau būs izsities dzīvē. Ja nepabeigs, gan jau kaut kā!” Iedomājies, cilvēks nēsā sevī bērnu, kuram jau pirms dzimšanas nodefinēts zems prasību līmenis. Var teikt, vecāki bērna dzīvi jau reāli norakstījuši. Prasību slieksnis ir ļoti zems, un tas no vecākiem pāriet arī uz bērniem, un tur arī skola neko nevar mainīt, jo bērnam nav motivācijas.
– Vai nav piezagusies doma pārcelties uz pilsētu?
– Tas ir tikai laika jautājums. Notur tikai ieguldītais darbs, īpašums, bet tai darbnīcai nav obligāti jābūt Drustos, tā var atrasties arī citviet. Ja sapratīšu, ka citur darboties ir ekonomiski izdevīgāk, esmu gatavs mainīt vietu. Tie, kuri aizgājuši no Drustiem, lai strādātu citur, negrib vairs atgriezties, un teritorija paliek tukšāka un tukšāka. Svarīgi atzīmēt, ka aiziet spējīgie un varošie. Un tas attiecas uz visiem lauku pagastiem. Tā nav tikai Drustu, bet visas valsts problēma.
Komentāri