Nākamnedēļ, 31.oktobrī, Siguldā pie Krišjāņa Barona pieminekļa tiks pieminēta Dainu tēva 177.dzimšanas diena, kā arī godināts viņa veikums tautasdziesmu vākšanā un kārtošanā,
informēja Turaidas muzejrezervāta Izglītojošā darba un komunikācijas daļas vadītāja Anda Skuja.
Turaidas muzejrezervāts iedibinājis tradīciju Barona dzimšanas dienas rītu iesākt ar dziesmu Siguldā pie Barona pieminekļa, godinot Dainu tēvu, viņa veikumu un aicinot siguldiešus atminēties tautasdziesmās ierakstītās vērtības.
Tāpēc Barona dzimšanas dienas rītā – plkst.8 – ikviens aicināts tikties Siguldā pie Barona pieminekļa, lai ar aizdegtu svecīti, ziedu un tautasdziesmu apliecinātu dižā folkloras pētnieka piemiņu un sev atgādinātu tautasdziesmās izzināmo gudrību un dzīvotprieka esību. Tautasdziesma vaicā: “Kas var dziesmas izdziedāt?” Tās dziedāt varam mēs, lai ar dziesmu izteiktu savas sajūtas un attieksmi pret pasauli šodien, pauž Skuja.
Kopā ar Turaidas muzejrezervāta darbiniekiem dziesmas izdziedāt palīdzēs Siguldas folkloras kopa “Senleja”, vokālais ansamblis “Melodija”, kas ar dziesmām sūtīs sveicienu arī Dainu kalnam Turaidā, kas izveidots un atklāts 1985.gadā – Krišjāņa Barona 150.dzimšanas dienas gadā – un veltīts latviešu tautasdziesmai. Gadu gaitā Turaidā iekopts Dziesmu dārzs, Tautasdziesmu parks un Barona taka, kas no Dainu kalna ved uz Gaujas leju, kur staigājis arī pats Dainu tēvs.
Sava mūža lielāko daļu Barons (1835-1923) veltījis latviešu tautasdziesmu vākšanai un kārtošanai, kam par pamatu izvēlējies cilvēka mūža ritumu no dzimšanas līdz Veļu mātes valstībai. Tautasdziesmas viņš apkopojis sešos “Latvju dainu” sējumos, kuros iegrāmatotas 217 996 tautasdziesmas. 1880.gadā izgatavots īpašs Dainu skapis, kas kopš 2001.gada 4.septembra iekļauts UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā un ir pasaules kultūras sastāvdaļa.
Mūža pēdējo vasaru Barons pavadījis, dzīvojot “Dainu” mājās Turaidas pilskalna pakājē. Par šo laiku Barona vedekla Līna Barona stāstījusi: “Pēdējo vasaru nodzīvojām Turaidā, jaukā vietā uz Gaujas krasta. Tēvs bija liels dabas mīļotājs: še viņam apkārtne pa pilnam sniedza dabas jaukumus. Ik rītus viņa pirmais gājiens bija uz Gūtmaņa alu. Tur viņš nodzērās skaidra avota ūdens un, ar to baltu kannu piepildījis, soļoja atpakaļ uz mājām. Pēc brokastīm, ja laiks bija saulains, tēvs izgāja un pazuda uz vairākām stundām. Viņa nešķiramā pavadone kadiķa bozīte vienā un saliekams krēsliņš otrā rokā, tā viņš izstaigāja un izkāpelēja kalnu kalnus. Viņš bieži negāja pa ceļu, bet izvēlējās stāvus iemītas taciņas, kuras veda uz augšu.”
LETA
Komentāri