Gadiem ejot vai, vienkāršāk sakot, kļūstot vecākiem, sastopot spēcīgas personības, mēdzam nodomāt – kāpēc tieši šobrīd mums lemts ar šo būtni aprunāties? Nu, ne jau vienmēr ir atbildes un ne jau vienmēr notiekošajam ir paliekoša nozīme. Bet Mārīti es satiku, lai laikam taču saprastu, kā Dievs mani šajā pasaulē ir saudzējis un lai par to pateiktos. Ja ir interese, tad lasiet tālāk. Mārīte Veidemane jau divdesmit gadu vecumā bija pārdzīvojusi to, ar ko dažam nenākas tikties mūža garumā. Tagad savos 37 gados viņa ir jauna, skaista sieviete, kurai ir šķietami viss, ko dzīvē var vēlēties – ģimene, bērni, izglītība, darbs, mājīgas mājas un atvērta sirds. Un tajā pašā laikā viņa saka – dzīve būtu citāda, ja nebūtu bijis tik daudz sāpīgas likteņa ironijas. Jaunībā pēkšņi viņa zaudēja vīru un palika ar slimu bērnu uz rokām.
Katram sava latiņa
Reizi mēnesī bērnu invalīdu mammas satiekas atbalsta grupas nodarbībās. Mārīti ieraudzīju tur. Neko nezinot, likās – kāpēc viņa te iemaldījusies? Tik starojoša, enerģiska sieviete.
“Bet kādai tad man būtu jābūt? Man ir četri dēli, vīrs. Ir pilna māja ar vīriešiem, man jāturas, jāpucējas un nav laika noplukt. Jāveido dēlu priekšstats par sievietēm,” smējās Mārīte. Viņa vispār bieži smaida un piekrīt, ka arī dzīves okeānā ir bēgums un paisums. Tagad viņa ir gatava irties uz priekšu. Vairs neslēpjas un stāsta, kas pārdzīvots, kādas mācības iegūtas. Mārīte uz savas ādas jutusi, cik ļoti virspusēji cilvēki tver redzēto un dzirdēto, cik pavirši ieskatās būtībā. Nu, gluži kā iepriekš teiktajā – mamma smuka un viņai blakus foršs, smuks čalis. Bet tieši Rodijs sagrieza dzīvi kājām gaisā. “Viņš arī ir foršs čalis. Tomēr Rodijs nekad nebūs pieaudzis. Viņam vienmēr vajadzēs mammu blakus. Tāpēc es lūdzu par bērniem, lai Dievs viņus sargā. Es lūdzu par mīļajiem, kas ir man blakus, jo par sevi lūgt nemāku, laikam neesmu tā audzināta. Man liekas, ka tas būtu savtīgi,” dalījās Mārīte un atzina, ka tikai bērnu neveiksmes vēl spētu viņu sajūtu līmenī nogalināt.
“Laime vai nelaime… Viss atkarīgs no tā, kāda ir dzīves prasību latiņa. Vienam pietiek, ka šodien ir paēdis, cits grib iet tālāk – attīstīties, izglītoties, bet visiem vajag, lai bērni būtu veseli. Es esmu laimīga, ka Rodijs staigā, ēd, runā, nu, labi, mazāk saprot. Bet ir bērni, kas pat nestaigā. Ir traģiski, neticami stāsti. Tāpēc vienmēr saku – nezaimo Dievu! Es noteikti neesmu pati nelaimīgākā sieviete pasaulē. Esmu iemācījusies dzīvē ieraudzīt būtisko,” vērtēja Mārīte un skaidroja, ka, viņasprāt, katram cilvēkam ir savs sargeņģelis, tikai nepieciešams ar to parunāties, uzticēties. Un tad šis labvēlis pasaka priekšā – dzīve uzliek tik, cik spējam panest. Tas nekas, ka pašam jau sen liekas, ka sit par daudz. Tas nekas, ka pat citiem, arī šķietami vienaldzīgajiem, šķiet, ka ir par daudz sāpējis, ka diezin vai bija pelnīti. Sāpes min uz papēžiem
“Es 22 gados paliku viena ar diviem puikām – Sandi un Rodiju. Un tagad pārdzīvoju, ka tieši vecākajam dēliņam tik ātri vajadzēja kļūt pieaugušam. Man pat liekas, ka viņš bieži darīja to, ko būtu darījis tētis. Kad mans vīrs Visvaldis nomira, Sandim pēc dažām dienām palika četri gadiņi, Rodijam vēl nebija divi,” tā Mārīte un piebilda, ka nācies pārdzīvot traģēdiju traģēdijā. Tobrīd jau ģimene zinājusi, ka Rodijam ir nopietna slimība, bet bijusi cerība, ka dēlam kļūs labāk.
“Vienalga, bijām laimīgi, jo bijām kopā. Zināju – lai cik grūti, vīrs mūs nekad nepametīs. Visvaldis bija mana pirmā mīlestība, apprecējāmies, kad man bija 17 gadu. Piedzima dēli. Mācījos par mūzikas skolotāju, vīrs bija elektriķis. Viņu nosita strāva. Montieri devās labot augstsprieguma līniju. Tai vajadzēja būt atslēgtai, bet tā nebija… Liktenīga sakritība, tāpat kā Rodijam, Limbažu slimnīcā piedzimstot, nebija veiktas vajadzīgās analīzes. Tad viss būtu bijis citādi. Viņš būtu gandrīz vesels bērns, varbūt ar uzvedības traucējumiem, bet mācītos, strādātu, dzīvotu, ja pirmajos dzīves mirkļos mēs zinātu, ka dēlam ir smaga olbaltumvielu nepanesamība. Bet tā nenotika. Viņa vārda nebija kartotēkā. Kāds bija atrakstījies, domājot, ka bērns ir vesels. Ilgi nezinājām diagnozi, bērns neattīstījās. Katru dienu viņu baroju ar to, kas puisēnu nāvēja nost. Piens, citi olbaltumvielas saturoši produkti viņa organismā nesašķēlās. Vielas kā inde grāva smadzeņu šūnas. Viņš atpalika fiziskajā un garīgajā attīstībā. Un tas ir neatgriezeniski. Ar notikušo nav iespējams samierināties. Tas viss ir kopā ar mani. Es smejos, runāju, dziedu, bet kaut kur tepat blakus manās sajūtās ir Rodijs. Arī doma – kā ir, kā varēja būt,” sacīja Mārīte.
Mamma uz pilnu slodzi
Tagad Rodijam ir astoņpadsmit gadu. Tieši tikpat ilgi Mārīte vairs nav mūzikas skolotāja, jo dienu no dienas bijusi mājsaimniece – mamma 24 stundas diennaktī.
“Rodija diagnoze ir fenilketonūrija jeb FKU. Tā ir reta ģenētiska slimība. Latvijā ar to saslimuši mazāk nekā 30 bērni. Man žēl, bet tomēr katru gadu kāds bērniņš nāk klāt. Faktiski Rodijs kopš dzimšanas nedrīkstēja ēst pārtikas produktus, kuros ir daudz olbaltumvielu, taču līdz pusotra gada vecumam neviens mediķis mums šo diagnozi nenoteica, devām bērnam viņa organismam pilnīgi nederīgus pārtikas produktus. Bērns dienu no dienas aizvien vairāk degradējās. Kad noteica diagnozi, izmainījām diētu un šie procesi it kā apstājās. Bērns sāka rāpot, staigāt, bet saglabājās fiziskā un garīgā atpalicība,” pirms gadiem notikušo atcerējās Mārīte un piebilda, ka joprojām sabiedrība, arī daudzi speciālisti un pedagogi zina diagnozi – celiakija, bet par fenilketonūriju ir pilnīgā neizpratnē, tāpēc joprojām, kad Rodijs dodas uz Spāres speciālo internātskolu, Mārīte līdzi fasē speciālo pārtiku un dažādus, pārsvarā dārzeņu ēdienus, augļus, jo Rodijam diētā ir ļoti daudz aizliegtu produktu. Mārīte neslēpj, ka mazs atspaids ir tas, ka speciālo pārtiku, galvenokārt miltus maizes cepšanai un speciālos makaronus ēdienkartes dažādošanai, apmaksā valsts. Bet bijuši laiki, kad mammai ar diviem bērniem nācies iztikt no invaliditātes pabalstiem un apgādnieka zaudējuma pensijas.
Mārīte ir pateicīga, ka vienmēr jutusi ģimenes atbalstu, ka mamma ir viņas labākā draudzene. Tagad ģimene dzīvo Kārļos. Mārīte ir Aivara sieva un kopā audzina Rodiju, Arti un Rolandu. Sandis jau ir pieaudzis.
“Tas jautājums, kāpēc ar mani tā notika, ir mūžīgs. Un dzīve mūžīgi grozīsies ap Rodiju. Savulaik man tika pateikts, ka puika nekad nestaigās, nerunās, neko nesapratīs, nekas no viņa nebūs! Tā tomēr nav. Joprojām eju viņam palīgā nomazgāties, noregulēt ūdeni. Viņš var iziet arī ārā aplam saģērbies, jo temperatūras jušana ir traucēta. Vispār ir kavēta viņa sajūtu sistēma. Runāt runā, bet trūkst izpratnes par lietām. Rodijs neraksta, nelasa un televizoru neskatās, jo nespēj ilgi noturēt uzmanību. Viņam patīk kustība, kaut kur braukt, ēšana, bet tā ir jādozē. Viņš staigā man blakus ik uz soļa. Kad bija mazāks, visu laiku bija jāpieskata. Atgūstos, kad viņš ir skolā. Un Spārē ir brīnišķīgi skolotāji, audzinātājas. Es uzticos. Ja sirds kļūst nemierīga, tad piezvanu,” sacīja Mārīte, bet piebilda, ka arī viņa beidzot sajutusi, ka vairs nespēj bez dzīves ārpus mājas, bez cilvēkiem, bez vaļasprieka. Viņa sapratusi, ka dzīve jau paiet. Paiet arī mammas vienīgā dzīve.
Dzīvot dzīvi bez sevis
Tagad par to, ko pārdzīvo bērnu invalīdu mammas, ir sarakstītas un izlasāmas grāmatu grāmatas. Ir pateikts, ka dusmas, izmisums, bailes ir pavisam normāla reakcija, ja jātiek galā ar šķietami neiespējamo. Tikpat normāli, ja prātā nāk tās nepareizās domas, ka vieglāk būtu nedzīvot.
“Man ir bijuši brīži, kad likās – jūku nost. Negāju uz klases salidojumiem. Visiem bija karjera, ģimene. Ko es varēju stāstīt? Es nejutos iederīga. Ārēji šķita, ka man viss kārtībā. Tu dzīvo savā pasaulē – ar bērnu, ģimeni, sāpi. Liekas, ka ārā viss notiek, attīstās. Viss mainās, bet tu paliec čaulā. Viss notiek bez tevis. To no malas grūti saprast. Sevī ir jāizaug, lai situāciju pieņemtu tādu, kāda tā ir. Pirms pāris gadiem sapratu, ka nekas nemainīsies – nepalīdzēs ne ekstrasensi, ne Zilākalna martas, ne brīnums. Situācija jāpieņem. Jāmeklē viss pozitīvais. Es esmu pamodusies, man dzīvais jāmeklē ārpusē. Es apjaušu, ka arī esmu cilvēks. Vienalga, kas noticis – man jāiet uz priekšu,” tā Mārīte un vērtē, ka viss pie mums atnāk īstajā laikā – īstie cilvēki, padoms, darbs. Vienīgais – ir jāvēlas iespēja pieņemt, ir jāatveras. Un tas nekad nav viegli.
“Tas jādara, lai nenodedz, lai vēl esi. Man tagad ir daudz vienaldzīgāk, ko citi saka, jo ceļš mani aizved pie labajiem cilvēkiem. Man patīk būt kopā ar citiem. Strādāju par “Avon” kosmētikas konsultanti, atradu darbiņu Kārļamuižā. Viesnīcā esam trīs burvīgas kolēģītes. Man patīk apkalpot, sakārtot. Esmu jau mājās tā pieradusi. Vēl izrāvos un mācījos datoru, angļu valodu, saprotu, ka tas jādara daudz nopietnāk. Un taisnība ir visiem, kas saka, ka cilvēkiem vajag kādu vaļasprieku. Man tā ir dziedāšana. Jau pāris gadus esmu kopā ar kori “Vidzeme”,” notiekošajā ieskatījās Mārīte un neslēpa, ka ar mūziku, ar skaņu pasauli viņai vienmēr bijušas īpašas attiecības. Priekos viņa dziedājusi, kad gruvusi zeme zem kājām, sēdusies pie klavierēm un spēlējusi. Mūzika uz brīdi bijis patvērums.
Stiprām sievietēm dzimst dēli
Kad Mārītei piedzimis ceturtais puika, viņa no draudzenes saņēmusi šo vēstījumu vēstulē. “Atceros, kā ļoti gribēju, lai man puišu starpā būtu meitiņa, bet es noticēju – stiprām sievietēm dzimst dēli. Es jau teicu, ka neesmu nelaimīga sieviete, bet stiprai man ir jābūt,” spriež Mārīte, pārskatot albumu un ar acu skatienu samīļo katru savu dēlu.
“Man bieži liekas, ka Rodija dēļ viņiem manis var pietrūkt. Tā noteikti bija vecākajam dēlam, bet daru visu, lai mazākajiem vienmēr esmu tā smukā, enerģiskā mamma. Es satraucos par visiem dēliem, bet zinu, ka viņi aug un izaugs. Viņi vienmēr man būs un paliks bērni, bet tomēr pabeigs skolu, kārtos savu dzīvi. Bet, domājot par Rodiju, sāpe iet cauri, jo saprotu, ka tas nebeigsies nekad. Tagad Rodijs mācās skolā, bet kas būs pēc tam? Viņu nevar ielikt pansionātā. Kundzītei, kura tur strādā trīsdesmit gadus, es nevarēšu iestāstīt, kāda aprūpe ir nepieciešama manam bērnam. Viņš nevar ēst ne gaļu, ne zivis, ne miltu izstrādājumus, ne piena produktus, ne majonēzi, ne kečupu, ne mērci, ne kakao, ne saldumus. Var ēst cukuru, bet nedrīkst saldinātājus. Ja viņam iedod gaļas buljonu vai cepumu, tad tas ir tas pats, kas iedot indes karotīti! Tad sākas krampji un izmaiņas organismā. Man ļoti gribētos, lai Latvijā izdodas uzcelt mājas, kurās dzīvotu šādi cilvēki, kuriem blakus būtu aprūpētājs, lai slimie būtu nodarbināti un justos vajadzīgi. Tad es pie dēla pa brīvdienām varētu aizbraukt ciemos vai viņš atbrauktu pie manis,” tā Mārīte, tā ir mammas patiesa, godīga vēlēšanās. Viņa turpina: “Nakts vidū varu pamosties un domāt – kas ar viņu būs, kad manis vairs nebūs. Un tad es raudu. Kas notiks ar viņu, kad nebūšu?!”
Komentāri