Cēsu pašvaldības aģentūras “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” pakļautībā kopš jūlija sākuma darbojas aprūpes mājā birojs. Tā darbinieki palīdz veciem, vientuļiem, slimiem cilvēkiem, arī tiem, par kuriem ikdienā darba vai prombūtnes dēļ nevar rūpēties tuvinieki. Aprūpētāji palīdz ikdienas darbos – uzkopj istabas, atnes produktus no veikala, samaksā rēķinus pastā vai bankā, dodas kopīgās pastaigās ar cilvēku, kurš izvēlējies arī šādu pakalpojumu.
Sociālās jomas speciālisti spriež, ka aprūpe mājās, ko daļēji nodrošina pašvaldība un daļu izmaksu sedz klienti vai viņu ģimene – bērni, mazbērni, ir alternatīva pansionātiem vai citām sociālās aprūpes institūcijām, kas nesekmē to, lai cilvēks mūžu nodzīvo mīļā un ierastā vidē. Pašlaik pakalpojumus izmanto 34 cēsnieki, bet biroja darbinieki lēš, ka klientu skaits pieaugs.
“Cēsīs var redzēt daudzus pensionārus, kuriem ir grūti pārvietoties, bet viņi cenšas ar visu tikt galā pašu spēkiem. Tas nav slikti, tomēr, ja kaimiņi, paziņas vai radi zina, ka cilvēkam varētu palīdzēt arī mūsu aprūpētāji, būtu lūgums to pastāstīt. Ir tikai jāuzraksta iesniegums. Mēs dosimies pie cilvēka, vērtēsim, kāda palīdzība nepieciešama. Saskaņosim, vai varam palīdzēt bez maksas, vai klientam par pakalpojumiem būs jāmaksā, kurš viņam var finansiāli palīdzēt,” skaidroja aprūpes mājā biroja vadītāja Evija Lejniece un piebilda, ka sociālā darba darītāji cer, ka izdosies ikdienu atvieglot vēl desmit, piecpadsmit pilsētas iedzīvotājiem.
Kad “Druva” viesojās aprūpes mājā birojā, aprūpētāji devās pie diviem klientiem. Gan Harijs Plaudis, gan Ārija Karatajeva ir vientuļie pensionāri. Abi pārcietuši smagas slimības, nu jau ilgstoši priecājas, ka reizi vai divas nedēļā viņus apciemo cilvēks, kurš palīdz mājas darbos, ar kuru var parunāties.
“Lasu, skatos televizoru. Pati tieku galā ar ēst taisīšanu, bet vairāk neko nevaru… Kad Rasa atnāk, tad parunājamies, viņa aiziet uz veikalu. Liels paldies,” sacīja Ārija Karatajeva. Kundze dzīvo daudzdzīvokļu nama trešajā stāvā, pēc smaga insulta jau vairākus gadus spiesta pārvietoties ratiņkrēslā un uz notiekošo var noraudzīties vien pa dzīvokļa logu. Ārija neslēpa, ka lielākā daļa pensijas tiek iztērēta komunālajiem maksājumiem un medikamentiem, par atlikušajiem latiem nopērk pārtiku un sevi palutina ar kādu našķi vai nedēļas žurnālu. Arī Harija kunga dzīve nav rožu dārzs, jo viņa meita jau daudzus gadus dzīvo pansionātā, tagad sašķobījusies arī sirmā vīra veselība.
“Līdz veikalam jau nav tālu, bet man pusotra stunda būtu ceļā. Tas ir grūti. Tāpat grīdu nevaru uzslaucīt, jo viena ķermeņa puse stīva, galva griežas. Ļoti priecājos, ka atnāk cilvēki un piepalīdz,” sacīja Harijs Plaudis, kurš dzīvo tā sauktajā sociālajā dzīvoklī, proti, daļu dzīvokļa izmaksu sedz pašvaldība, palīdz cilvēkam, kurš apzinīgi nostrādājis visu mūžu, nopirkt arī medikamentus.
“Man prieks, ka varu būt ar šiem cilvēkiem kopā, ka varu uzklausīt un palīdzēt. Tāpēc izvēlējos un daru šo darbu,” sacīja aprūpes mājā biroja darbiniece Rasa Millere. Viņa ir viena no četrām aprūpētājām, mājas darbu palīgiem, kas ikdienā dodas atbalstīt mūsu pilsētas iedzīvotājus.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūras darbinieki uzsver, ka iedzīvotāji par pakalpojumiem interesējas, bet bieži izskan arī jautājumi par cenu.
“Katru situāciju vērtējam atsevišķi. Varu teikt, ka par pakalpojumiem nav jāmaksā I grupas invalīdiem, bērniem invalīdiem. Zinām, ka pensijas daudziem ir mazas, tāpēc ar katru cilvēku runājamies un ņemam vērā, vai maksātspējīgi ir bērni, mazbērni. Lai dabūtu bezmaksas aprūpi, tiešām ir stingras prasības,” skaidroja aģentūras sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāja Laine Zālīte, bet piebilda, ka par katru vajadzību var runāt un plānot visnepieciešamāko pakalpojumu saņemšanu.
Komentāri