Cēsu ģimnāziste, mācās Itālijā
Nekas nevar tā iepriecināt, kā sazināšanās ar dzimteni. Kopš mācos un dzīvoju Sardīnijas salā, rakstu piekto vēstuli. Ir decembris, un lēnām arī šī dienvidu sala iegrimst pirmsziemassvētku drudzī. Sniegs, protams, nav gaidāms tuvāko simts gadu laikā, bet tas netraucē izjust svētku saviļņojumu itāļu sirdīs. Ir taču jāpērk dāvanas, jāraksta vēstules, jāizkarina lampiņas, jāizliek egles un tām dažādi rotājumi.
Par to sniegu es mazliet sameloju, tas salā ir, tikai tālu no pilsētas – kalnos. Var būt, ja liktenis ļaus, varēsim janvāra beigās paslēpot, kas neapšaubāmi te padarītu manu dzīvi interesantāku. Cik maz gan vajadzīgs, tikai cerība, ka piepildīsies sapnis par sniegu!
Vislielākā problēma itāliešiem ir Ziemassvētku lielā koka sagādāšana, jo egļu Sardīnijā nav. Ar palmām ir tā, kā ir. Tās ir pārāk lielas un smagas, ļoti sīkstas, aizņem daudz vietas un ātri novīst, citiem vārdiem sakot, izmantojam egles no mākslīgajiem materiāliem. Esat kādreiz redzējuši egli no Valentino? Kad rotā eglīti, vienmēr vienai mantiņai jābūt privātai. Tas parādot, ka tu esi līdzvērtīgs ar citiem ģimenes locekļiem, pat, ja tev ir pieci vai septiņi gadi. Nav slikti, bet mazliet dīvaini. Pilnīga demokrātija.
Šodien ir plus 15 grādi. Kopā ar ģimeni, kurā dzīvoju, nopirkām 10 kg sāls un tikpat daudz mākslīgā
sniega, lai izrotātu dārzu. Te notiek sava veida sacensības, par krāšņāko noformējumu sacenšas visa iela. Man tas atgādina amerikāņu Ziemassvētku filmas! Starp citu, es vēl joprojām neesmu sapratusi, ko mēs darīsim ar to sāli. Bet noteikti būs jautri.
Katrā mājā jābūt kamīnam, citādi Ziemassvētku vecītis netikšot iekšā. Pastāv tradīcija, ka blakus kamīnam jānoliek kaut kas garšīgs. Tas parasti ir piens. Ļoti populāri ir pie kamīna izvietot mazas ainiņas no Bībeles. Tās var būt īpašas, sirdij tuvākās, bet visizplatītākā, arī tematiski atbilstošākā ir Kristus dzimšanas aina.
Itālijā pieņemts Ziemassvētku vakarā palīdzēt trūcīgajiem ar pārtiku un apmeklēt baznīcu, lai pārdomātu par aizgājušo gadu un lūgtu piedošanu. Vispār Adventes laiks ir gaišs gan Itālijā, gan Latvijā, vienīgi šeit nav tādu Adventes svētdienu (vismaz es neesmu dzirdējusi par tādām runājot).
Vienā ziņā man ir paveicies, es Ziemassvētkos braukšu uz Poliju, zemi, kur ir sniegs. Tāpēc , iespējams, šī ir mana pēdējā vēstule 2007.gadā. Man ir ļoti daudziem jāsaka paldies par to, ka esmu šeit – Itālijā, varu mācīties. Paldies visiem un novēlu priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!
Komentāri