“Gribu parādīt, ka varu būt arī citāda,” saka Māra Armanoviča, izkārtojot gleznas izstādē. Tajā starp ziediem, ainavām arī viņai neierasti spilgtas krāsas, emociju uzplaiksnījumi,
saskaņas meklējumi.
Bērnībā Mārai ļoti patika zīmēt, krāsās izteikt to, kas apkārt. Arī tēvs mudināja pavērt durvis mākslas pasaulē. Māra mācījās studijā Cēsīs un bija jau nolēmusi, ka turpinās izglītoties. Bet lielajam dzīves lēmējam bija labpaticies rīkoties pa savam. Viņa netika mākslas skolā. Uz vairākiem gadu desmitiem otas tika noliktas malā. Ja nu vienīgi bērniem vajadzēja piepalīdzēt sagatavot kādu mājas darbu.
“Kaimiņos dzīvoja ezoteriķe Rasma Rozīte. Reiz runājāmies
par dzīvi, bildu arī
par to, kā kādreiz gribēju
gleznot. Rasma pagriezās pret mani un vienkārši pajautāja: “Kāpēc tu vairs to nedari?” Apmulsu. Tā bija sanācis – visu laiku dzīvots bērniem, ģimenei. Bet sev? Un pamazām sāku,” par laiku pirms četrpadsmit gadiem stāsta Māra. Kādā dzimšanas dienā tēvs viņai uzdāvināja vāzi un it kā novēlēja to uzgleznot. Toreiz viņa nodomāja, ka diezin vai tā kādreiz notiks. Un pirmā glezna pirms 14 gadiem bija vāze ar tās vasaras ķeizarkroņiem. “Protams, tagad gleznotu citādi. Bet neko mainīt negribas,” bilst māksliniece.
Māras gleznas apceļojušas daudzus pagastus, bijušas skatāmas visās
kultūras biedrības “Harmonija” mākslinieku izstādēs, arī Cēsīs Mākslas dienu izstādēs.
No gleznām noraugās puķes, Māra stāsta to dzīvi. “Puķēs var ielikt visu – prieku, skumjas, pateikt to, ko nevari izsacīt vārdos. Kad glezno, viss aizmirstas. Gleznošana ir zāles pret visu,” domās dalās gleznotāja un atzīst, ka gleznošana liek apstāties, ieraudzīt to, kam paskrienam garām. Māra atceras kādu izstādi Amatas pagastā. Sieviete stāvēja pie viņas gleznas, skatījās un klusi
un teica: “Ak Dievs, cik tā nezāle ir skaista!”
“Šie viņas vārdi palikuši atmiņā. Ir jāatrod brīdis apskatīt nezāli rīta miglā, ieraudzīt to
tuvumā,” saka Māra. Viņas mīļākās puķes ir magones. Kā pati saka –
tās ir tik trauslas, tām nedrīkst pieskarties. Mārai mīļa Amata, Zvārtes iezis, kur pulcējas raganas.
Izstādē “Harmonijas” zālē redzamas gan gleznas, kas tapušas pirms gadiem, gan savulaik gatavotas apsveikumu kartītes, gan grafikas, kas tapušas māsas Sarmas Eneres grāmatai un lielākoties pēdējos divos mēnešos gleznotais. “Vasarā biju Anglijā pie dēliem. Tā dzīvē iznācis, ka trīs dēli ir Anglijā, jaunākais vēl mācās vidusskolā. Viena mazmeita latviski nerunā, pilsētiņā, kur ģimene dzīvo, latviešu nav, otrai māte ir krieviete. Neko nevar izdarīt. Kādreiz domāju, ka man būs liela māja, Jāņos un Ziemassvētkos visa ģimene sēdēs pie garā galda, būs četras vedeklas, bariņš mazbērnu,” domās dalās Māra. Anglijā tapušās gleznas atšķiras no Latvijā tapušajām – gan krāsas košākas, gan ritms spraigāks. “Esmu Jāņa māte. Anglijā pīpeņu, jāņuzāļu nav, ir tikai magones. Magoņu pļavas ir burvīgas. Jāņuzāles kā skumjas iegleznoju starp turienes puķēm,” pastāsta gleznotāja un atzīst, ka darbos labi redzams, kā vide ietekmē mākslinieku. Vienaldzīgu neatstāj triptihs “Soli pa solim”
par
tiem, kuri aizbraukuši. Vienā no gleznām ceriņš. “Kad pirmoreiz braucu ciemos uz Angliju, dēls lūdza, lai no mājām aizvedu ceriņu. Viņš to iestādīja,” pastāsta māksliniece, un arī šajā mazajā dzīves notikumā atklājas Māras pasaules redzējums, izjūtas.
“Neesmu māksliniece. Visu daru pēc izjūtas, visu laiku meklēju ko jaunu,” saka Māra Armanoviča un pastāsta, kā bērnībā vecāmamma pēc pasakas stāstīšanas, kad mazā meitene nobijusies, sacījusi: ” Ja pasakā esi, tad pasaku jūti, tev pasakā nebūs grūti.” Viņai tāpat ir ar gleznošanu.
Sarmīte Feldmane
Komentāri