Pēdējo nedēļu lietus bagātinājis upes un ezerus. Līmenis, kā liecina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra informācija, lielākajā daļā Latvijas upju paaugstinājies no 20 centimetriem līdz pat metram.
“Nu jau arī akā puslīdz ir ūdens, dīķis tagad viens, sausajā laikā bija divas ieplakas. Pēdējās trīs nedēļās situācija mainījās, bet nav jau, kā bija pirms gadiem trim četriem, kad rudeņos tā pielija, ka nevarēja apart laukus,” pastāsta Kaives pagasta “Kalna Antēnu” saimnieks Jānis Steķis. Viņa māja atrodas Ogres upes krastā. Iepriekšējā gada sausajā vasarā izžuva ūdens akā, dīķī. Šovasar akā nedaudz atgriezās, bet dīķa spogulis aizvien bija noslēpts zālēs.
“Oktobris sākās ar lietu. Parasti, kad sāk līt, tad uz kādām dienām ūdens līmenis pazeminās. Kad zemei pietiek un lietus turpinās, ūdens līmenis akā paceļas,” pieredzē dalās kaivēnietis un piebilst, ka atliek vien cerēt, ka vēl līs, lai ziemā ūdens netrūktu.
Ja akās un dīķos ūdens dažkārt izžūst, tad avotu straume, šķiet, ir nebeidzama. Dzidrais ūdens no slāņiem tiecas ārā. Avota ūdenim ir daudz piekritēju. Pie dažiem avotiem veidojas rindas, pie citiem atnāk vien dažs. Diemžēl lietus, par ko priecājas aku saimnieki, dažkārt kaitē avotiem.
Priekuliešu vidū gadiem ir iecienīts Mežavota ūdens. Jau ilgāku laiku katru, kurš atnācis uz avotiņu, sagaida uzraksts “Mežavota ūdens ir mikrobioloģiski piesārņots!” un garš saraksts ar vielām, kas ir ūdenī un kaitīgas cilvēka veselībai.
Vakar pie avotiņa strādāja trīs vīri: Imants Pārums, Pēteris Rengelis un Andris Siksnis. “Avota ūdens bija ļoti iecienīts. Tagad reti kurš atnāk, ja jau jāvāra, tad krāna ūdens ir labāks,” saka Andris Siksnis. P.Rengelis pastāsta, ka avota ūdens vienmēr bijis tīrs, garšīgs. “Ierīkoja ceļu, kāpnes, jaunu cauruli, bet visu neizdarīja, kā nākas. Nogāzē sāka parādīties bedre, tad tā iebruka, bija jau ap pusotru metru dziļa. Avotā ieplūda virszemes ūdeņi. Te tika parakts, bet ūdens kvalitāte nemainījās. Tad nu sadūšojāmies un ķērāmies klāt. Izpētījām, kas jādara, un darām,” uzsver P.Rengelis, bet I.Pārums piebilst, ka nav, ko sūroties, ja var izdarīt, jādara.
Vīri, piepalīdzot arī Gunāram Dumbrim, iztīrīja bedri, ielika drenu cauruli, apbēra to ar noskalotiem oļiem. Avota ūdens no kraujas caur oļiem un filtru nokļūst caurulē, tad lielajā caurulē, pa kuru iztek virszemē. Viņi paši sagādāja oļus, granti, mālu, ar ko avota iztekas vietu nostiprināt un pasargāt no virsūdeņiem. “Varam izdarīt, tikai nav viegli visu pa kāpnēm nonest līdz avotam,” saka I.Pārums, bet P.Rengelis uzsver, ka pēc dažām nedēļām varēs ūdeni pārbaudīt. Tagad vēl skalojas smiltis, bet redzams, ka avots kļuvis dzidrāks.
Vīri pastāsta, ka,lai kāds bijis sausums, avotā ūdens bijis vienmēr. Ne velti savulaik ar ūdeni avots nodrošināja tehnikumu. Pirmsākumos ar trieci ūdeni dzina uz ēkām, vēlāk sūknēja. Vietā, kur tagad no caurules iztek ūdens, kādreiz bija sūkņu stacija. “Kad uzcēla ūdenstorni, to vairs neizmantoja, paši ēku nojaucām, ierīkojām, lai var ērti tikt pēc ūdens,” atceras A.Siksnis. Priekulietis Jānis Skujiņš izdomājis šo vietu izskaistināt. Vēl saglabājies viņa gatavotais sols.
“Cilvēkiem gribas, lai vieta skaista, sakopta, bet dažam patīk kaut ko salauzt, piemēslot. Pa ceļam uz avotu ir atkritumu urnas, reizēm tās ir ar kaudzi. Agrāk ziemā kāpņu galā stāvēja lāpsta un slota. Lai, ja vajag, var kāpnes notīrīt un nokāpt lejā. Tās gan pazuda,” atmiņās kavējas P.Rengelis. Vīri atceras, ka savulaik domāts, ka tehnikuma tūrisma un vides zinību audzēkņi uzņemsies rūpes par avotu. Nekas neiznāca. “Arī pašiem, ja var, ir jādara,” atgādina A.Siksnis.
