Īso kursu Sarkaņu vēsturē mums pasniedz bijušais armijnieks, ukrainis Anatolijs Iļņickis. Viņš armijā, kā pats atzīstas, nobumbulējis 17 gadus. Atvaļinājies 1991. gadā, tikai tamdēļ drīkstējis palikt uz dzīvi ciemā, ko ar laiku, kad tajā saimniekoja vīri ar uzplečiem, nesalīdzināt. Daudzdzīvokļu nami bijuši kārtīgi un dienestā esošajiem, viņu ģimenēm nekā nav trūcis. Jukas sākušās, kad padomju armija atstāja Latviju. Tad Sarkaņu namu logi kļuvuši tumši, bet ar laiku te izvietoti labāki un sliktāki cilvēki, kuriem šo pašu juku dēļ vairs nav bijis jumta virs galvas.
Šķūņi, noliktavas un citas saimnieciskām vajadzībām celtās vienstāva ēkas vietējie sauc par barakām. No Jaunraunas ceļa puses tās pat nepamanīt. Daži uzņēmīgākie Sarkaņu ļaudis pirms četriem, pieciem gadiem piekrituši privatizēt bijušās armijas noliktavas, lai pārbūvētu un tagad jau lepotos ar puslīdz ērtām dzīvojamām mājām, kurām blakus arī pārsimts kvadrātmetri zemes – vieta pagalmam un kādam augļu kokam pie namdurvīm.
Anatolijs privatizējis trīs ēkas. Vienu pārdošot, divas iekārtošot. Celtnēm esot biezas sienas, un tās drīkstot pārbūvēt. Ja būtu nauda, tad, Anatolijs ir pārliecināts, ka fiksi uzslietu arī divstāvu namu.
“Krievu laikā nezināju, kā tas ir, ka trūkst naudas, produktu. Biju pārtikas noliktavas pārzinis. Tagad pārdošu vienu baraku, lai būtu par ko nopirkt materiālus remontam,” stāsta Anatolijs un paiet garām arī kādreizējā padomijas vadītāja Andropova ģīmetnei, kas nokritusi no sienas, bet nav vēl aizmesta.
“Labi, ka barakas par ģešovku dabūjām. Arī kaimiņienei ieteicu nopirkt. Privatizējām ēkas, kurās tagad var arī dzīvot, par 200 latiem. Ir taču ģešovka?! Es par dzīvi nesūdzos, man neviens pāri nedara. Vienīgais – kārtīga darba nav, jo latviski nemāku. Sieva māk, strādā algotu darbu, bet es te rušinos. Līdz Latvijas pensijai vēl seši gadi, arī izdienai pietrūka trīs gadu. Bet jādzīvo vien ir,” noteica Anatolijs un draudzīgi uzrunāja kaimiņieni Žannu, sakot, ka barakas privatizējuši tikai labi cilvēki. Un viņiem Sarkaņu stūrī sava republika.
“Mana ģimene vēl pagaidām dzīvo tepat blakus mājā, dzīvoklī. Kad tiksim pie naudas, tad baraku sataisīsim. Vai, kādi ir sapņi! Bet kur lai tik daudz naudas nopelna? Bet viss būs! Noteikti te dzīvosim, jo, ieliekot starpsienas, baraku var sadalīt vairākās istabās, iekārtot plašu virtuvi. Man tikai dusmas, ka daudzdzīvokļu nami tā tiek nolaisti. Mums neļāva dzīvokļus privatizēt, bet logi ir izpuvuši. Man saka- tu tur dzīvo, maini logus. Kāpēc? Tas nav mans īpašums. Pirms diviem gadiem iztaisījām virtuvē remontu, jumts tek, griesti ar melnu pelējumu. Un caur jumtu var zvaigznes skaitīt, goda vārds,” tā Žanna Dorukova, kura pirms gadiem piecpadsmit kopā ar ģimeni izlikta no kādas Ulmaņlaikā celtas lauku mājas, kurai uzradušies vecie īpašnieki.
Komentāri