„Lieliski, ka varu strādāt darbu, kas vienlaikus ir arī kā hobijs,” tā par darbu radio SWH ziņu dienestā saka 24 gadus jaunais priekulietis Jānis Zariņš, kurš nu jau piecus gadus savas dzīves cieši saista ar Rīgu. Tā jau notiek lielai daļai- aizbrauc uz galvaspilsētu iegūt augstāko izglītību un turpat arī paliek. Tomēr Jānis nebūt nenoliedz, ka pēc dažiem gadiem varētu atgriezties dzimtajā Cēsu pusē.
Jaunietis Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā apguvis komerczinības un šogad jau saņēmis finanšu menedžmenta bakalaura grādu. Par skolas laiku Cēsu pusē viņam ir jaukas atmiņas: „Šajā laika posmā ieguvu un uzzināju daudz jauna – darbojos tehnikuma vokāli instrumentālajā ansamblī, kur iepazinu daudz talantīgu cilvēku ne tikai no Priekuļiem, bet arī no Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas. Tehnikumā bija feini– bezrūpīga dzīve, mācības daudz pūļu neprasīja, daudz kas no visa apgūtā noder vēl šodien. Patlaban esmu sācis studēt maģistrantūrā grāmatvedību un auditu. Lai gan daudzi saka, ka ekonomistu Latvijā ir pārlieku daudz, manuprāt, šīs zināšanas katram cilvēkam nāk par labu, jo studiju programmās ir iekļauta virkne tematu arī par globālām un sociālām tēmām, kas paplašina skatījumu uz valstī un pasaulē notiekošo.”
Ja runā par dzīves veiksmēm un neveiksmēm, Jānim tādu bijis daudz. Kaut gan dzīve viņu pagaidām vēl žēlojot: „Tā pamatīgi aplauzies vēl neesmu. Man ir jauka ģimene, forši draugi, labs darbs. Viss notiek, kā tam ir jānotiek, un atliek gaidīt liktens piespēlētos pagriezienus.
Lielākās izmaiņas manā dzīvē noteikti saistās ar pārcelšanos uz Rīgu. Gan studijas, gan darbs pamatīgi izmainīja ierasto ritmu, kāds bija Priekuļos. Viens no svarīgākajiem notikumiem bija dalība studentu apmaiņas programmā ERASMUS pērn vasarā, kad četrus mēnešus dzīvoju Vācijā, Nirnbergā. Tur apguvu valodu un iepazinu daudz cilvēku no visas Eiropas. Tagad viņi brauc pie manis ciemos, es pie viņiem. Ir interesanti.”
Arī radio ziņu cilvēks no viņa veidojies likumsakarīgi, jo vēlme strādāt šajā medijā radusies jau bērnībā: „Kad mācījos tehnikuma pirmajā kursā, saņēmu dūšu un aizgāju pie Cēsu radio direktora un teicu, ka gribu strādāt. Tad šis sapnis nepiepildījās, tomēr trīs gadus vēlāk nolēmu mēģināt vēlreiz. Radio3 bija izsludinājis konkursu, pieteicos un… šoreiz uzsmaidīja veiksme, sākās pirmie piedzīvojumi radio ēterā. Tagad noteikti nāktu smiekli, to visu dzirdot, bet bija interesanti. Cēsu radio apmēram gadu vadīju apsveikumu koncertus, kam sekoja neliela pauze un alternatīvās mūzikas raidījums “POST SCRIPTUM”, ko vadīju kopā ar savu čomu. Diemžēl šim raidījumam nebija ilgs mūžs – pēc gadu ilgas raidīšanas tas tika likvidēts. Iemesli tam bija dažādi – arī problēmas savienot studijas un pamatdarbu Rīgā. 2005. gada pavasarī man piedāvāja strādāt radio Capital FM. Piedāvājumu pieņēmu un aptuveni pusgadu darbojos tur. Radio SWH sāku strādāt pagājušā gada augustā uzreiz pēc atgriešanās no Vācijas. Man ir laime būt kopā ar lieliskiem cilvēkiem lieliskā komandā. Protams, bez problēmām neiztikt un gadās arī kļūdīties. Lai strādātu radio, ir nemitīgi jāpilnveidojas. Jābūt labai iztēlei un plašam skatījumam uz dzīvi. Par labu darbinieku nevar kļūt gada laikā, pat ne divu vai trīs. Pēc darba radio SWH ziņu dienestā man sāk šķist, ka cilvēkiem vajag stāstīt tikai labas ziņas. Jo tās rada pozitīvas emocijas. Mēs cenšamies ziņās iekļaut arī smieklīgus faktus vai notikumus, jo tie uzlabo garastāvokli. Katrs cilvēks uztver un saklausa to, ko vēlas. Politika ne visiem interesē, tāpēc ziņām ir jābūt dažādām, viegli uztveramām un saprotamām. Lielākas emocijas noteikti rada mūzika.” Jaunietis uzskata, lai kļūtu par labu žurnālistu, vajadzīgi vairāki gadi, ļoti liela pieredze, vēlme izzināt un būt notikumu centrā. „Es noteikti varu būt arī žurnālists, tāpat kā varu būt, kas vien vēlos. Viss ir atkarīgs no iespējām, kuras dzīve piedāvā.” Jānim brīvā laika ir pavisam maz, jo ārpus darba, kur viņš mēdzot aizkavēties, jau piecus gadus tiekot arī apmeklēts koris. Un viena no viņa mīļākajām nodarbēm esot ceļošana. Kad jautāju, kuras trīs svarīgākās lietas viņš ņemtu līdzi ceļojumā, jaunietis atbild: „Mugursomu, telefonu un naudu. Pārējās lietas jau ir galvā un, ja tā strādā, tad no visādām nedienām var izkulties.” Ja viņam atļautu nodzīvot dienu bez pienākumiem un vēlmju ierobežojumiem, tad viņš noteikti to pavadītu “būvgabalā”. Tā Jāņa ģimene sauc vietu, kur tiek celta viņu māja: “Priekuļi ir mana mīļākā vieta pasaulē. Tā saistās mājām, ģimeni, bērnības atmiņām… kā jau katram cilvēkam. Manuprāt, nekur nav tik labi kā mājās, tāpēc pēc iespējas vairāk brīvo laiku pavadu dzimtajā pusē. Vispār Cēsis ir maza un jauka pilsēta.”
