Cēsu Mākslas festivāla vizuālās mākslas programmas galvenais akcents ir Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā skatāmā izstāde “Zilā līča māja”, kura tapusi Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa sadarbībā, savienojoties divām atšķirīgām un vienlaikus radniecīgām mākslinieciskām praksēm, kas sasaucas ne tikai savstarpēji, bet arī saspēlējas ar plašajām telpām trīs stāvos, katrā radot atšķirīgu noskaņu.
Ekspozīciju veido mākslinieku radītās skulptūras, instalācijas, lielformāta arhitektoniskas struktūras, video un gleznas, un izstādes pamats ir Hardija Lediņa utopiskais Pārdaugavas ainavas zīmējums “Zilā līča māja”, kas tapis 1984. gadā un redzams arī izstādē īpašajā mākslinieku kioskā “Lagūna”. Izstādē lieliski sadarbojas mazais un lielais, tumsa un gaisma, vējš un plašums, māksliniece Evita Vasiļjeva izceļ darbu fragmentārumu un nosacīto nepabeigtību, ļaujot tiem saplūst ar telpu un ļaujot vaļu arī apmeklētāju domu lidojumam. Liela daļa darbu veidoti uz vietas mākslas centrā un nekur citur nav bijuši izstādīti.
Abi mākslinieki nāk no Pārdaugavas, bet Evita desmit gadu dzīvojusi Amsterdamā. Abi ir mācījušies Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, studējuši Latvijas Mākslas akadēmijā. Evita Vasiļjeva teic: “Esmu skulptore, vairāk strādāju ar materiāliem, tas ir mans medijs, kamēr Kasparu vairāk redzu kā gleznotāju, kurš liek uzsvaru un darbojas ar krāsām. Lai gan esam ļoti dažādi, brīnos, ka krāsu un atmosfēras ziņā mums ir ļoti daudz kopīgu nianšu, tātad pamats, no kā iedvesmojamies neapzināti, ir kas radniecīgs un kopīgs.” Arī Kaspars Groševs atzīst: “Tas tiešām bija pārsteidzoši, ka ārēji atšķirīgajos darbos izmantojam līdzīgas krāsas, lai gan man, tās sajaucot, nekad nav precīzi zināms, kāds būs rezultāts – darba procesā veidojas krāsu kombinācija, no tās izriet doma, ko uz izveidotā var uzgleznot. Vienmēr ir tāds negaidītības moments. Un tā arī izstādē. Katra telpa nes savu pārsteigumu – mūzika, kas reaģē ar telpu, aizkari, kas reizēm mierīgi krīt gar logu, bet lielākā vējā plīvo un rada citas asociācijas.”
Mākslinieki pieraduši strādāt ļoti dažādās vidēs – gan dabā, gan lielās un mazās telpās, bet Cēsu Laikmetīgās mākslas centrs ir līdz šim plašākā darba vieta, kas pati par sevi devusi iedvesmu. Kaspars Groševs vērtē: “Šī ēka bija gan iedvesmas avots, gan izaicinājums. Esam šeit bijuši uz iepriekšējo gadu izstādēm, bet kad atbraucām, domājot, ko paši šeit darīsim, telpa likās daudz lielāka, nekā palikusi atmiņās. Bet, sākot darboties, telpa pati deva norādes, mājienus, kā mēs to varētu izmantot, ko kurā stāvā labāk veidot, ar kādām tekstūrām darboties. Otrajā stāvā allaž klātesošo vēju Evita ir notvērusi, veidojot telpas un mākslas darbu saspēli.” Evita piebilst: “Vēl izņēmām dažus logus, lai rodas lielāks caurvējš.” Kaspars secina: “Viss organiski saslēdzās, veidojot pāreju no tumsas uz gaismu, uz augšu, uz debesīm, bezgalību, cerībām. Pirmais stāvs ir kā pamats, no kura viss dzimst, iet augšup, iemiesojoties atsevišķos daiļdarbos, parādās briedums, telpa dod brīvību, plašumu domāt.”
Kaspars atzīst, ka darbi tiek veidoti, zinot, ka tie rada gan pašu mākslinieku, gan skatītāju visdažādākās interpretācijas: “Negribam noteikt, kas darbos ir jāierauga, labāk, lai cilvēki mēģina vērot, domāt, ko tajos saskata. Dažreiz citu domas par redzēto ir daudz interesantākas, pārsteidzošākas par to, ko mēs paši esam domājuši. Mums Hardija Lediņa 1984. gada utopiskais zīmējums ir kā pamats, caur šo utopiju mēģinājām atrast paplašinājumus.”
Evita paskaidro, ka viņu iedvesmas avots ir arī Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas piegājiens, kurā tiek domāts ārpus robežām, darbi nav formāli un klasiski, tiek meklētas jaunas formas un izpausmes, kas var likties nepierastas vai pat mulsināt, bet rada vietu meklējumiem, paver plašākus apvāršņus.
Viņa piebilst, ka izstādē skatāmo ietekmēja laiks, kurā dzīvojam. Tas, ko abi mākslinieki piedāvā skatītājiem, tapa vairāk nekā pusotra gada garumā, kad sākās karš Ukrainā, mainījās arī sajūta, kādiem darbiem jābūt izstādē: “Tie kļuva fragmentārāki, trauslāki, iekļāvu smilšu darbus – zvanveida smilšu mājas. Arī process ietekmēja rezultātu – taisot lielos darbus, daudz dzēru kafiju, pēc tam šīs kafijas krūzītes izmantoju mazajiem krūzīšu atlējumiem, kas iederas izstādē. Bet mēs necentāmies pārveidot pašas telpas, drīzāk organiski tajās iekļāvāmies, jo arī tukšums un plašums ir daļa no darba.”
Mākslinieki vērtē, ka Cēsu vide ir pateicīga mākslai, māksla te iekļaujas pašsaprotami. Kaspars atzīst, ka apmeklējot iepriekšējos Cēsu Mākslas festivālus, bijusi sajūta kā Venēcijā, savukārt Evita novērojusi, ka vietējie cilvēki pieraduši pie mākslas klātbūtnes, labprāt apmeklē pilsētā rīkotos kultūras pasākumus un brauc baudīt mākslu citviet.
Komentāri