Vaives pagasta “Ķauķos” šoruden padevusies liela arbūzu un vīnogu raža.
Uz lauka auguši četru šķirņu arbūzi, daži noņemti agrāk, citi vēlāk. Saimnieks Raimonds Balodis saskaitījis, ka vasaras saulē bija izsildījušies 100 cukursaldi augļi. Lielākais arbūzs svēris deviņus kilogramus, mazākie bijuši prāvas dūres lielumā. Tagad ar arbūziem mielojas bērni, mazbērni, ciemiņi, bet izkurtējušie arbūziņi tiek arī vistām un cūkām. Saimnieki smejas, ka olu tā kā sadēts vairāk, bet par liesuma un speķa kvalitāti vēl neesot skaidrības.
“Izmēģināt taču vajag visu. Mums cūkas, govis, bites. Tad atbrauc mazbērni, rok kartupeļus un saēdas arbūzus, mutes notecējušas. Nu, jauki! Un paši smejam, ka veikalā nekā nevajag vairs pirkt, jo arī arbūzus un vīnogas varam izaudzēt paši. Nu, grūti?! Kas tad ir viegli, bet vajag gribēt,” sprieda saimniece Arta Balode, viņa vairāk literatūras par dienvidu augļu un ogu audzēšanu centusies palasīt, kaut par vīnogām esot plaši apraksti, bet ziņu par arbūziem pietrūkst. “Arbūzu pēc tā augšanas un kopšanas var salīdzināt ar gurķi. Patīk siltums, mitrums. Stīdziņas tādas smalkas, smalkas. Pavasarī pavisam maziņš, zied sīkiem ziediem, tad aizmetas augļi. Stīgojas, bet ļoti patīk būt apravētam, apčubinātam. Stīgām arī nekādus šķēršļus nevajag ceļā atstāt, tas ložņās apkārt, par daudz stiepsies,” stāstīja Arta, bet vīrs atceras sauso vasaru. Arbūzi auguši tīrumā, netālu no Vidzemes šosejas, un piesaulīti veidojušas gan ceļmalas eglītes, gan avenes. Zeme izdegusi kā uz pannas.
“Katru vakaru piekabītē tuvāk pievedu ūdens mucu, ar spaini pie katra piestaigāju un aplēju. Ar traktoru pāri braukt nevar, tad stīgas beigtas. Jā, arī pie arbūziem ir daudz roku darba,” vērtēja Raimonds, bet priecājās, ka raža padevusies. Sausumā arbūzi bijuši mazi, bet, kad sagaidījuši lietu, tad acīmredzami zaļās bumbas augušas augumā.
“Ar ķirbjiem tos nemaz nevar salīdzināt. Ķirbim stāds ir daudz spēcīgāks. Ķirbis ir tāds barbariskāks, bet arbūzs maigāks, sievišķīgāks. Ķirbis arī ilgāk glabājas, bet arbūzs bojājas, sacukurojas, vidi paliek tukši. Tāpēc jau arī tās vistas un cūkas pie tiem arbūziem tiek,” stāstīja Arta Balode, bet paskaidroja nezinātājiem, ka arbūza stādiņu pavasarī var izaudzēt tāpat no sēkliņas, stādīt zemē un rūpēties, jo pēdējos pavasaros tīrumu ar agroplēvi vajadzējis segt vēl jūnijā, un jāpasē, lai naktīs nenosalst, bet dienās stādiņi saulē neapdeg.
“Šogad jau bija izcila vasara. Citu gadu izauga pa bišķim. Nav tā, ka mēs vienīgie šoruden par arbūziem priecājamies. Zinu cilvēkus, kuri izaudzējuši pa melonei, arī tās pašas vīnogas. Mums ogu bija tik daudz, ka varējām pat izspiest sulā, lai lapsenes neapēd. Tās šovasar miera tiešām nedeva,” stāstīja Arta. “Ķauķos” pat neatceras to gadu, kad pirmoreiz dienvidu augļi zemē stādīti, vien zina, ka meita no Ungārijas toreiz atvedusi arbūzu, viņi paglabājuši sēkliņas, un tā līdzās Latvijā tradicionālajām kultūrām vieta atradu-sies arī arbūziem. Vīnogu stādījumi “Kauķos” rotā mājas sienu, bet ogu raža meklējama plēves siltumnīcā.
“Nemaz jau tā nevaram uzreiz apēst. Nav jau arī tā kāre vairs tāda,” ienācējam šķietami nesaprotamo patiesību atklāj Raimonds, jo mums, kam vīnogas, daudz cietākas un ne tik saldas jāpērk veikalā, šķita, ka siltumnīca ar vīnogu ķekariem virs galvas būtu labākā vieta, kur pieēst pilnu vēderu. Par to, ka saldos augļus varētu arī pārdot saimnieki nav domājuši, jo ir pārliecināti, ka viņiem tas nemaz neizdotos, jo pāris arbūzi no viņu dārza nevarētu konkurēt ar pilno režģi lielveikalā. Bez tam pašu audzētam arbūzam vajadzētu arī maksāt vairāk nekā 30 santīmus kilogramā. Zemnieki šogad, kad bijusi prāva medus raža, saskārušies ar to, ka cilvēki, kuri labprāt medu lietotu cukura vietā, to iegādāties vienalga nevar atļauties, bet medus pārstrādātāji šoruden, kad arī mūspusē ir medus pārpilnība, par kilogramu vērtīgā produkta biškopim maksājot 90 santīmus.
Komentāri