Porcelāna galerijā Vecpiebalgas muižā Inešu centrā, kā jau ziemā, valda klusums, toties Piebalgas porcelāna fabrikā, kuras ražotne iekārtota bijušajā pienotavā, rit darbs.
Rosība palielinās
“Esmu ražotājs un arī tūrisma biznesā,” saka
SIA “Porcelāna galerija” vadītājs, mākslinieks
Jānis Ronis. Fabrikā no augstvērtīga izejmateriāla gatavo porcelāna traukus – krūzes, servīzes, vāzes, prezentācijas priekšmetus un korporatīvās dāvanas ar firmas vai pasākuma logo.
“Pērnais gads bija lūzuma punkts, jūtams, ka pamazām rosība pieaug. Uzņēmēji sāk atļauties korporatīvās dāvanas, suvenīrus. Protams, ne
tādā apjomā, kā bija pirms krīzes,” stāsta uzņēmējs un piebilst, ka aizvien vairāk tiek strādāts ar veikalu tīkliem, tirgotāji ieinteresēti patērētājiem piedāvāt Piebalgas porcelāna fabrikas ražojumus.
“Krīzes laikā pasūtījumi ļoti saruka. Porcelānu taču iegādājas tad, kad viss nepieciešamais nopirkts. Cilvēku turība arī tagad ir daudz zemāka nekā bija tā saucamajos treknajos gados. Ne katrs var atļauties nopirkt porcelānu, tāpēc ražojam arī no lētākām izejvielām,” pastāsta inesietis.
Pievienotā vērtība – māksla
Piebalgas porcelāna fabriku daudzi pazīst pēc krūzītēm, nelielajiem biķeriem, zvaniņiem, kas apdrukāti gan ar mākslinieku zīmējumiem, gan latviskām zīmēm, pagastu un novadu simboliku, ievērojamu vietu attēliem.
“Tas, kurš atbrauc uz Piebalgu, taču vēlas aizvest mājās kādu suvenīru vai iegādāties ko interesantu. Vispieprasītākie ir, kā mēs saucam,
krīzes laika biķeri, uz kuriem bildes atgādina par Piebalgu,” Jānis Ronis rāda biķerus un krūzītes, uz kurām Piebalgas muzeju attēli, novada pagastu ģerboņi, arī Latvijas pilsētu ievērojamas vietas. Sadarbībā ar mākslinieci Ainu Alksnīti tapusi krūzīšu sērija, uz kurām redzamas 13.gadsimta baltu rotas, arī teritorija, kurās balti dzīvoja. “Izziņai šī informācija var noderēt. Tāpat kā krūzīte, uz kuras “Pūt, vējiņi” vārdi un notis vai kāda Ķenča atziņa,” stāsta uzņēmējs un uzsver, ka fabrikas ikdienā liela nozīme ir sadarbībai ar māksliniekiem. Uz krūzītēm redzami Intas Celmiņas, Irēnas Lūses, Ievas Krūmiņas, Ievas Liepiņas, Antras Ivdras, Roberta Koļcova zīmējumi un gleznojumi. Katra krūzīte
netiek ražota lielā skaitā. “Oriģinālkrūzītei ir cita vērtība,” bilst mākslinieks.
Pēdējā laikā aizvien lielāka interese ir par fabrikā ražotajiem dekoratīvajiem šķīvjiem, uz kuriem redzami mākslinieku gleznojumi un zīmējumi. Šie šķīvji tiek izgatavoti ierobežotā daudzumā – nelielās sērijās, pat vienā vai pāris eksemplāros. Uz katra šķīvja atzīme, cik tādu saražots – septiņi, 20, 117. Par tiem interesi izrāda kolekcionāri. Īpaši jau par šķīvjiem ar vecmeistaru Pētera Martinsona, Eduarda Grūbes gleznojumiem un Aivara Vilipsona, Roberta Koļcova zīmējumiem. Tie ir kā laikmeta liecība.
“Kad Inešos notika Mazās Kalniņa dienas, šim pasākumam izgatavojām pāris desmitus krūzīšu, tās bija tieši šī notikuma suvenīrs, vēlāk tās iegādāties nevarēja. Šovasar darīsim tāpat. Cilvēki šādus suvenīrus novērtē,” domās dalās mākslinieks Jānis Ronis.
Top īpaši pasūtījumi
Pagājušajā vasarā porcelāna fabrikā tapa līdz šim lielākais darbs – porcelāna figūras cilvēka augumā, tās apskatāmas Doma dārzā. Tika izgatavota arī tēlnieces, vecpiebaldzietes Rutas Sviles
skulptūra porcelānā. Jānis Ronis atzīst, ka interesants bijis darbs, veidojot jūgendstila vāzi Saeimai, kas tiek dāvināta ārzemju viesiem kā atgādinājums par jūgendstila Rīgu. Valmieras teātra “Gada aktiera balva” arī tapusi Inešos, tāpat kā Rundāles pilī rožu šķirņu plāksnītes.
“Pasūtījumi ir ļoti dažādi. Ne tikai iestādes un firmas grib kaut ko oriģinālu, arī nozīmīgās jubilejās, kāzās cilvēki vēlas sagādāt pārsteigumus, dāvināt ko vērtīgu,” stāsta uzņēmējs un rāda medaļas kāzu viesiem, trauciņu, kura formā saskatāmas Ineša ezera kontūras, apgleznotas lelles.
Aizvien tiek domāts par ko jaunu. Arī šogad līdzās iecienītajām porcelāna krūzītēm, kas izskatās kā gatavotas no saburzīta papīra vai adītas, būs kas jauns.
“Jāstrādā, lai radītu produktu, ko pirktu arī citās zemēs un par tādu cenu, kādu piedāvāju. Šis gads vairāk tiks veltīts, lai izietu no Latvijas tirgus. Vācijā partneris ar mūsu produkciju piedalīsies izstādē, redzēs, kāda būs tirgotāju un pircēju interese.
Dzīvojam un strādājam tagad, kāds laiks ir, tāds ir. Ja Eiropa nāk pie mums, arī mums jāiet pie viņiem un jādod tas, ko ražojam. Jābūt spējīgiem ražot to, kas viņus interesē,” atklāj Jānis Ronis. Patlaban fabrikā strādā pieci darbinieki, trīs mācās. Ne jau katrs var darīt šo darbu, ja interese ir, kā uzskata uzņēmējs, iemācīties var, tikai jābūt akurātam, precīzam.
Ražošana paplašinās
“Cerams, ka šogad izdosies lielāks izrāviens. Jāpārveido tehniskā bāze, lai varētu
vairāk ražot. Līdz šim iztiku bez kredītiem, iespējams, nāksies ņemt, bet jārēķina. Jādomā par jaunām telpām, jo kļuvis par šauru, blakus pienotavai ir vieta, kur būvēt. Piebalgas porcelāna fabrika nebūs milzīga, strādās līdz 20 cilvēku. Jārēķinās, lai darbiniekiem nav tālu jābrauc,” domās dalās uzņēmējs. Šogad iecerēts labiekārtot galeriju, lai apmeklētāji ražojumus labāk var apskatīt. Jau uzstādītas jaunas vitrīnas.
Galerija ir kā izstāžu zāle, kurā var iepazīt un iegādāties fabrikā ražoto. Jānis Ronis ar lepnumu pastāsta par māsām Ivetu Roni un Laimdotu Kliesmetu. Abas ir keramiķes. Arī viņu darbi apskatāmi galerijā.
Tūristi ir bieži viesi porcelāna galerijā. Pērn to skaits dubultojies. Daudzi izmanto iespēju un paši apglezno, rada savu zīmējumu krūzītei, biķerim. Interese par šo piedāvājumu ir liela. Arī ziemā ekskursantu grupas atrod ceļu uz porcelāna galeriju.
Kad Jānis Ronis ieradās Inešos, daudzi brīnījās, ka jauna ģimene pārceļas no Rīgas uz laukiem. Vēl lielāks pārsteigums bija iecere atvērt porcelāna fabriku.
“Saka jau, ja nestrādā Rīgā, nav vērts. Ja parēķina braukšanas izdevumus, jo viss jāved uz Rīgu… Bet Rīgā izmaksas augstākas. Iespējams, pasūtītāju tur būtu vairāk. Te man pašam jāsagatavo darbinieki. Tie, kurus mācīju, tagad māca nākamos. Viss notiek attīstībā. Man patīk laukos, Inešos. Te jūtos piederīgs un noderīgs. Lauki nav šķērslis, lai strādātu,” pārliecināts mākslinieks un uzņēmējs Jānis Ronis.
Sarmīte Feldmane
Komentāri