Laiki mainās, taču ir vērtības, kas caurvij tautas likteni un pat spēj pielāgoties sabiedrības attiecīgā brīža noskaņojumam. Kokle kā metodiski apgūstams mūzikas instruments īpašu popularitāti piedzīvoja nupat atjaunotās Latvijas laikā, deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Taču joprojām koncertkokle ir mūzikas skolu programmā, un arī tradicionālo kokles spēli var apgūt gan kā vienu no kursiem profesionālajā mūzikas vidusskolā, gan individuāli pie spēles meistariem vai nu jau pat individuāli mājās, skatoties vien īpaši sagatavotas video pamācības.
Lielākā interese par kokles spēli ir bērnu vecumā
Kokles spēles pedagoģe Ilze Žvarte, kura Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā (AKCMV) nostrādājusi vairāk nekā trīsdesmit gadus, “Druvai” atzīst, ka vislielākais “uzrāviens” šī instrumenta mācībās bijis pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas jeb deviņdesmito gadu pirmajā pusē. “Uz tāda patriotisma viļņa lielāks audzēkņu pieplūdums šī instrumenta apgūšanā bija gan bērnu skolā, gan vidusskolā,” teic pedagoģe, piebilstot, ka pēcāk vairs tāda liela intereses viļņošanās nav pieredzēta.
Atsevišķus gadus pamatskolas līmenī kokli kā instrumentu izvēlējās mazāk bērnu, taču šajā vecumposmā I. Žvarte vēlmi apgūt kokles spēli redz kā daudz maz noturīgu. “Tie mazie, protams, profesionālajā ievirzē jeb tā saucamajā bērnu skolā veido stabilāku plūsmu,” vērtē pasniedzēja, atzīstot, ka jauniešu vecumam kokle vairs neesot tas populārākais instruments, ko izvēlēties. Vidusskolas vecumposmā Cēsu Mūzikas vidusskolā to apgūstot trīs jaunietes.
Taujāta, vai kokle kā instruments koncertos kļuvis redzamāks, I. Žvarte uzsver koncertkokļu un tradicionālo kokļu atšķirības. “Koncertkokles, lielos instrumentus, ļoti labi varam redzēt gan lielajos, gan skolēnu dziesmu svētkos,” teic skolotāja, stāstot par dažādajām lielo svētku norisēm, kā arī nu jau vairākkārt notikušajiem tieši koklēm veltītajiem lielkoncertiem. “Tie līdz šim izdevušies tiešām kvalitatīvi, grandiozi, un klausītāji bijuši sajūsmā,” teic I. Žvarte, ne bez lepnuma piemetinot , ka šie koncerti Dziesmu svētkos esot pieprasīti, izpirktākie pēc deju koncertiem. Arī tradicionālās kokles, šķiet, kļuvušas populārākas, gana daudzi tās spēlē kā mājas kārtībā, tā etnogrāfiskajos ansambļos, taču tās nav redzamas lielākos koncertos, atklāj pedagoģe. Arī AKCMV profesionālajā programmā audzēkņi apgūst etnogrāfisko kokli. I. Žvarte pieļauj, ka tās kļuvušas populārākas, jo arī instrumentu pieejamība ir nedaudz plašāka. Iegūt īpašumā koncertkokli gan ir nedaudz sarežģītāk, taču tie, kuriem tiešām vajag, protams, varot tikt pie sava instrumenta.
Skaņas kā psihologa seanss
Nu jau gadsimta ceturksni kokles, arī basītes un ģīgas, gatavo un citus šī instrumenta tapšanā pamāca meistars Andris Roze no Drabešu Amatu mājas. Taujāts par cilvēku intereses izmaiņām kokles spēlē, meistars atzīst: “Mēs katrs gan dzīvojam savā burbulī, taču, man šķiet, koklētāju nu jau ir daudz un ik pa laikam vēl nāk klāt aizvien jauni. Domāju, kokli spēlēt prot daudzi un kokļu mūzika skan malu malās.” A. Roze dalās vērojumā, ka arī kokļu meistaru ir krietni vairāk, nekā bija tūkstošgades mijā: “Savulaik kokles Latvijā taisīja trīs četri cilvēki, tagad to, kas prot gatavot kokles, ir daudz vairāk.”
Taujāts, kas mudina mācīties spēlēt kokli, A. Roze sakās manījis, ka ir cilvēki, kas šo prasmi apgūst pašmācības ceļā savam priekam. Kokles spēlēšana caur skaņām pat tā kā nomierinot nervus. Meistars atceras, ka 2017. gadā, kad viņam pasniegta “Latviskā mantojuma” zīme, viņš toreizējai kultūras ministrei Dacei Melbārdei ieteicies – kokles spēli vajadzētu ieviest skolās teju kā alternatīvu psihologa apmeklējumam. “Tās skaņas tiešām šķiet tādas, kas uz cilvēku iedarbojas ļoti nomierinoši. Kad esi satraucies, paspēlē, un viss kļūs mierīgāk pārdzīvojams.”
Uz kokles izgatavošanu ļaudis piesakoties individuāli. A. Roze ir vadījis nodarbības kokļu būves dažādās nometnēs, vadījis arī meistarklases Sibīrijas latviešiem Krasnojarskā un latviešiem Baškīrijā, tāpat pasaules latviešu nometnē “3×3”. Taču visnotaļ bieži pie viņa atbraukuši arī citu valstu pārstāvji. Pat vairākkārt kokles izgatavošanu mācījušies zviedri, turklāt ne izbraukušo latviešu pēcteči. Vēl bijušas meitenes no Francijas, arī no Šveices un ASV. Visi kokles spēles interesenti nekādi nav bijuši tieši saistīti ar Latviju. Runājot par Zviedriju un Somiju, A. Roze gan pastāsta, ka tur senas kanteles, koklei ļoti līdzīga instrumenta, spēles tradīcijas. Kokles Amatu mājā darinājušas arī divas meitenes no Vācijas. Vienu gadu nejauši ieklīdušas darbnīcā, apskatījušās, ko tur dara, un nākamajā jau atgriezušās taisīt kokles. Bijis pat viens puisis no Indijas, viņš gan tobrīd mācījies Eiropā, tur sastapis latviešu meiteni, kas spēlē kokli, un tā viņi, vesela grupiņa ārzemnieku, atbraukuši uz Drabešiem.
Pēc A. Rozes teiktā, kokli varot izgatavot aptuveni četrās dienās – kāds varbūt pat ātrāk, bet citam var gadīties arī krietni ilgāk.
To, vai bērns vai jaunietis sāks apgūt kokles spēli, A. Roze tomēr vislielākajā mērā saista ar vecāku izvēli – vai ievirzīs interesē par šo skanējumu vai nē. Arī Drabešu muižas Amatu mājā aptuveni divas reizes mēnesī iespējams piedalīties kokles spēles pulciņā. Uz kopīgo muzicēšanu nākot ļaudis visos vecumos no padsmitniekiem līdz pat piecdesmit un sešdesmitgadniekiem.
Taujāts, ko vēl varētu darīt kokles popularizēšanā, A. Roze atteic: “Kokles jau nav vienīgais etnogrāfiskais instruments!” Pēc viņa teiktā, tikai viena mūzikas skola Latvijā – Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskola (kopš 2023. gada Latgales Mūzikas un mākslas vidusskola –red.) – kā specialitāti māca tautas mūziku, un tur var apgūt dažādus tautas instrumentus. “Tā nav tikai kokle, tur ir gan akordeons un vijole, arī basīte,” teic meistars.
Lietuvā un Igaunijā tautas muzicēšana iekļauta skolu programmu piedāvājumā, piemetina A. Roze, paužot pārliecību – mēs Baltijas valstīs esam vienīgie, kam tā nav.
“Ielaušanās” modernajā muzicēšanā
Viens no atpazīstamākajiem mūspuses koklētājiem ir divdesmitgadnieks Namejs Kalniņš, kurš spēlēt sācis pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tiesa, tolaik viņš mācījies Cēsu 1. pamatskolā, kur apguvis gan ģitāru, gan klavierspēli. Arī ģimenē mūzika un pašu muzicēšana bijusi vienmēr klātesoša, taču satikšanās ar kokli viņam izvērtusies gandrīz nejauši – tēvs atsaucies Āraišu Amatu mājas akcijai izgatavot pašam savu kokli, taču blakus telpā bijusi iespēja pamācīties, kā to spēlē. Namejs pamēģinājis, iepaticies, un ar to arī aizsākusies viņa saikne ar kokli. Patlaban gan, viņš atzīst, ar spēlēšanu nodarbojoties tikai vaļasprieka līmenī, jo vēstures studijas un darbs paņemot daudz spēkus un laika.
Kad “Druva” apjautājas par jauniešu attieksmes maiņu pret kokles skaņām, Namejs atzīst – šis instruments vismaz viņa paziņu lokā pēdējā desmitgadē ir kļuvis populārāks. Kokles spēle patlaban dažviet arī tiek papildus popularizēta. “Turklāt daudzi meklē ko jaunu šajā skanējumā – ne tikai dzirdēt to kokli, kas saistās ar tautisko skanējumu, bet cenšas šo instrumentu ieviest arī modernajā pasaulē.” Arī Namejs pats biežāk spēlējot postfolku, viņš komponē mūsdienīgā stilā, iesaistot kompozīcijās efektpedāļus un kopumā cenšas kokles skanējumu padarīt modernāku. “Ne jau tāpēc, ka tautasdziesmas nav foršas. Tas viss man arī ļoti patīk, taču gribas no instrumenta izdabūt arī kaut ko jaunu un svaigu.”
Namejs piemin arī citus māksliniekus, kuru skaņdarbos atklājas jaunrade kokles spēlē: koklētāja un etnomuzikoloģe Laima Jansone, folkmetāla mūzikas stila grupa “Skyforger”, bungu un dūdu mūzikas grupa “Auļi”. Arī festivālos un citos koncertos nu jau gana bieži varot sastapt kokli, tostarp smagās mūzikas un dzīvās vēstures festivālā “Zobens un lemess”. Tiesa, Namejs atzīst, lielajās koncertzālēs kokles dzird reti, taču mazāki pasākumi, kur spēlē arī kokle, gan notiekot visu laiku, jo īpaši – ap saulgriežiem. “Tad visiem vajag sajust kaut ko no folkloras,” ar smaidu teic koklētājs.
N. Kalniņš piekrīt, ka iespējas apgūt etnogrāfiskās kokles spēli ir gana plašas, lai gan šī apmācība nešķiet standartizēta. Tostarp viņš piemin arī koklētāja Anša Jansona izveidoto “Kokļu mežu”, kur jebkuram interesentam iespējams iesākt mācīties šī instrumenta spēli attālināti. To, vai tradicionālās kokles spēles papildu jau esošajai koncertkoklei būtu iekļaujama mūzikas skolu pamata programmās, Namejs atzīst kā “āķīgu” izaicinājumu. “Tur nopietni jāizdomā, kā to pareizi izdarīt,” teic jaunais mūziķis, atzīstot – arī vargānam, celma bungām vai rata lirai ir katram sava specifika, to iekļaušana akadēmiskajā virzienā varētu būt grūta. “Ir tomēr forši, ja ir skaņdarbs, kurā instrumenti cits ar citu sader, taču etnogrāfiskie instrumenti lāgā nepielāgojas citam skanējumam.” Namejs tomēr pieļauj, ka konceptuāli tas būtu izdarāms, vien prasītos lielāks darbs. “Tā kā tautas instrumenti kļūst aizvien populārāki, tad nākamo piecu vai desmit gadu laikā to varētu vismaz pieņemt kā iedibināmu ideju, uz ko iet.”
Komentāri