Taurenes estrādē koris “Pie Gaujas” svinēja pavasari un kolektīva darbības 35. jubileju. Kopā ar draugiem, koriem no Līgatnes, Jaunpiebalgas, “Wenden” no Cēsīm un kaimiņiem Vecpiebalgas Muižas kori, tika izdziedātas dziesmas par Gauju. Netrūka arī danču un kārtīgas mūzikas, kā jau jubilejā pienākas.
Taurenes un Dzērbenes pagastu koris “Pie Gaujas” gadu gaitā iekarojis savu vietu ne tikai starp Cēsu un Piebalgas puses kolektīviem. Tā koncerti allaž priecējuši ar dziesmu skanīgumu, iestudēto programmu daudzveidību. Kora līdzdalība novada pasākumos kļuvusi pašsaprotama.
“Klausoties, kā dzied “Pie Gaujas”, var tikai apbrīnot, kā tā skanējums ar katru gadu mākslinieciski un vokāli pilnveidojas. Tas vienmēr bijis koris ar lielu spēju augt,” vērtē kora “Wenden” diriģente Marika Slotina – Brante. Viņai piekrīt Vecpiebalgas Muižas kora diriģents Jānis Rijnieks: “Apbrīnojams koris, kas vienmēr skan. “Pie Gaujas” vienkārši plūst un skan.” Kolēģi arī uzsver “Pie Gaujas” diriģentes Solveigas Vītoliņas talantu, strādājot ar kori, izvilināt un saliedēt vienā skanējumā katra korista balsi.
Pirms 35 gadiem Taurenes un Dzērbenes kopsaimniecību vadītāji Roberts Dilba un Jānis Kinna vienojās, ka no abu pagastu dziedātājiem jāveido koris. “Pēc diviem gadiem bija Dziesmu svētki. Daudz strādājām un tikām,” ar gandarījumu atceras Jānis Zmečerevskis un uzsver, ka tie, kuri reiz sākuši dziedāt “Pie Gaujas”, ja arī aiziet, tiklīdz rodas iespēja, atgriežas. Šajos gados “Pie Gaujas” vadījusi Astrīda Grandava, Aivars Kļaviņš, Dina Eglīte, Tālis Narvilis, Ivars un Anitra Rauši, Ilze Krūmiņa, bet visilgāk Solveiga Vītoliņa.
Koristi atzīst, ka viņiem kolektīvs nav tikai nenogurstoši mēģinājumi un koncerti brīvdienās. Koris – tie ir savējie. “Tas ir kā ģimene. Tik daudz kopā piedzīvots un pārdzīvots,” saka Guna Rūnika.
Tāda gaisotne veidojusies jau no pirmajiem mēģinājumiem. “Pie Gaujas” nav prezidenta vai vecākā kā citiem kolektīviem, kopā turētāja ir Mārīte Ozolante. Viņu visi sauc vienkārši par kora Mammu. Mārīte, tāpat kā Ligita Ridūze, Olga Kampāne un citi, korī dzied 35 gadus.
Par “Pie Gaujas” nerimstošo garu liecina arī tā himna “Še, kur līgo priežu meži”, kas tiek dziedāta it bieži, bet jo skaļi tā skan svētku gājienos.
Diriģente Solveiga Vītoliņa atzīst, kad daudzus gadus ar koristiem būts kopā, tas vairs nav tikai darbs, kas jādara. “Priekus un bēdas pārdzīvojam kopā. Cits citu labi pazīstam, atbalstām. Korī ir zelta un dimanta sastāvs, ko var tikai apbrīnot. Viņi bijuši klāt visos pagasta un novada notikumos, vienmēr atsakoties no privātām lietām. Viņi to dara no sirds. Tas ir nenovērtējami. Korī vienmēr bijuši jaunieši. Dzīve viņus aizved citur, bet, kad var, pievienojas koncertos, mēģinājumos. Ja atgriežas šai pusē, kori neaizmirst, iesaistās visa ģimene,” par savējiem stāsta. S. Vītoliņa un uzsver, ka dziedātāji vienmēr jutuši novadnieku atbalstu un tas ikdienā ļoti daudz nozīmē. “Korī vienmēr ir sirsnīga gaisotne. Cits par citu turam rūpi. Mums netrūkst ne humora, ne jautrības,” saka koncertmeistare Guna Rācene un atzīst, ka būt šajā kolektīvā vienmēr ir prieks.
“Cenšamies būt līmenī, daudz jāstrādā,” bilst diriģente. Korim, gatavojoties sadziedāšanās koncertiem, allaž gribas dziedāt kaut ko savu, nevis dziesmas, kas ir visu repertuārā. Gatavojoties jubilejai, tika meklētas dziesmas par Gauju. Taurenes un Dzērbenes pagastu jauktais koris nosaukumu izraudzījās 2000.gadā, kad gatavojās dziedāt Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētkos. “Dziesmas par Gauju ir skaistas. Edgars Linde vairākām izveidoja aranžējumus. Dziedātājiem patīk,” pastāsta S.Vītoliņa. Arī viesu repertuārā netrūka dziesmu par Gauju.
Komentāri