Pateicoties labvēlīgajiem apstākļiem, Latvijā būtiski savairojušies odi, vakar ziņoja laikraksts “Latvijas Avīze”.
Kā ziņo laikraksts, Lubānā odi pašlaik ir visur – pat bibliotēkā uz grāmatām, Langstiņos dārzos no tiem nav iespējams glābties pat pusdienlaikā, Saulkrastos cilvēki un suņi vakaros pārvietojas, sīcošo lidoņu mākoņa ieskauti.
Tie odi, kas pašlaik mums dzeļ, ir vai nu veiksmīgi pārziemojuši alās un pagrabos, vai izšķīlušies no rudenī uz augsnes, peļķēs vai ūdenī izdētajām oliņām, laikrakstam stāstījis entomologs Voldemārs Spuņģis. “Tā kā bija sniegota ziema bez atkušņiem, par odiem var teikt – cik rudenī aizgāja gulēt, tik pavasarī pamodās. To tāpat var attiecināt arī uz ērcēm, kas tāpat pārziemojušas ideāli,” skaidro Spuņģis.
Pie Daugavas viņš šogad manījis arī pirmās mazās mušiņas jeb knišļus, kas dzeļ it kā maigāk, bet uz miesas atstāj sāpīgus un niezošus asins izplūdumus. Šie kukaiņi visbiežāk sastopami tekoša ūdens tuvumā Vidzemē un Latgalē.
Latvijā pavisam ir 26 odu sugas, četras no tām – lielāki un lēnīgāki kukaiņi – ir malārijas odi. Sīkāko dzēlējodu sugas Spuņģis un citi entomologi spēj noteikt tikai ar mikroskopu. Atšķirīgs tiem, piemēram, ir dzēlējsnuķīša garums, kas iespaido to, cik nikni katrs no tiem kož.
Cilvēkiem, zīdītājiem it visur, bet putniem pie acīm un pie knābja dzeļ tikai odu mātītes. Tām svešas asinis vajadzīgas, lai nobriestu oliņas, kuras tās dēj ūdenī. Savu sugu turpināt spēj arī veģetārietes, taču tās izdēj piecreiz mazāk oliņu nekā asinskārās sugas māsas. Vienā reizē asinis sasūkusies odu mamma izdēj 30 – 40 olu. Odene savā mēnesi garajā mūžā oliņas dēj vairākkārt.
Turpretim odu tēviņiem mēs esam pilnīgi vienaldzīgi. Izdancojušies odu kāzu mākonī, tie barojas ziedos, lieliski pildot augu apputeksnētāju funkcijas. “Odi vislabāk apputeksnē augus ar atvērtām ziedkopām – piemēram, dilles, pienenes -, bet ar snuķīšiem netiek klāt tauriņziežiem, piemēram, āboliņam. Tundrā, kur odu ir ļoti daudz, odi ir galvenie apputeksnētāji,” piebilst Spuņģis.
Lielāko labumu dabai odi sniedz savā kāpuru stadijā, attīrot ūdeni dažādās ūdenstilpēs, jo tie darbojas kā mazi ūdensfiltri, kuros uzkrājas ūdenī esošās aļģes, baktērijas, sīkas augu daļiņas. Tur daudzi no tiem kļūst par gardu kumosu zivīm un plēsīgiem kukaiņiem. Savā lidoņu stadijā odi ir galvenā barība sikspārņiem, spārēm, zirnekļiem, bezdelīgām. “Jāsaka gan, ka putniem odi ir diezgan vienaldzīgi – pārāk daudz darba un skriešanas, lai tos noķertu, pārāk maz ēdamā,” saka entomologs Viesturs Melecis.
Abi kukaiņu pētnieki uzskata, ka vismaz līdz Jāņiem odu mazāk nekļūs – pateicoties mitrajam laikam, daudzajām peļķēm, vēl daudz kur palikušajiem palu ūdeņiem, kas ir lieliski odu vairošanās apstākļi. Melecis iesaka apbruņoties ar pretodu līdzekļiem, bet Spuņģis ļaujot pirmajām odu dāmām ik pavasari sevi sakost pēc sirds patikas – vēlāk izveidojoties imunitāte un dzēlienu vietas vairs nepampstot.
“Ko var gribēt pēc šā pavasara plūdiem… Bet vai tad tie ir odi!” savukārt smejas bijušais Lubānas mērs dziedātājs Miķelis Gruzītis, nositot kārtējo uz rokas nosēdušos dzēlēju. “Pēc 1956.gadā Lubānā piedzīvotajiem plūdiem gan to bija daudz – no rīta ar pirmo elpas vilcienu mutē uzreiz ieskrēja kādi pieci seši.”
LETA
Komentāri