Lielie tilti un kāda paštaisīta laipa savieno Braslas labā un kreisā krasta rozuliešus.
Lai tiktu līdz laipai, jāiziet pa iemītu taku pāri ne tikai pļavai, bet arī cauri mežiņam. Jānopēta tas, kas palicis pāri no vēl Ulmaņlaikā tik slavenās Bābelītes – kafejnīcas un iecienītās danču vietas. Jāpaiet garām dziļajam Braslas atvaram, kurā kādreiz kopā ielēkuši nepiepildītas mīlestības nogurdinātie, līdz pretējā kalnā ieraugāmi “Verģi”. Mājas, par kurām Dzidra Rutkovska mums sacīja: “Nav man mīļākas vietas plašajā pasaulē par “Verģiem” laipas galā.” Te tagad dzīvo trīs ģimenes, kuras izveidojušas ziedošu pagalmu, kādam vēl ir pa govij, kāds var lepoties ar bišu saimēm, bet Dzidra neslēpj, ka izaudzinājusi 12 bērnus.
“Septiņus pašas bērnus un piecus mazbērnus, jo daudzi no maniem lielajiem jau ilgus gadus dzīvo un strādā Anglijā. Nu jau pa 15, pa 12 gadiem kā prom. Kāpēc? Nu, ko viņi te darīs? Lūk, tāpēc es saku, ka kolhozu laikos te bija labāk. Visi kopā strādājām, dzīvojām. Pati pa to laipu, kuru pamanījāt, visu mūžu uz fermu nostaigāju. Un bērni strādāja lauku darbus, ar prieku sēja, ravēja, novāca. Ko tagad? Lai dzīvo Anglijā un atbrauc ciemos,” tā Dzidra, samīļodama suņus, kaķus un rādīdama, ka pašas dārzā, vecas ozolu alejas malā, ganās gotiņa, kura tagad grūsna, bet iepretim ar asti dundurus dzenā zirgs Mundra. Nopriecājāmies, ka divās vecās lauku mājās vēl vieta un maize dota arī zirdziņiem.
“Esmu lepna, ka varu iejūgt un aizbraukt uz veikalu. Tad sapērkos visai nedēļai kaut ko no gaļas, kādu desiņu, maizīti. Un svētdienās braucam uz kapiem. Piešķinu vāģus pilnus ar puķēm un braucu, jo man tad ir tāds miers uz visu nākamo nedēļu, kad pie vīra kapiņos pabūts. Nesen jau tikai apglabājām,” Dzidrai aizlūza balss, bet viņa turpināja: “Man pašai liekas, ka braukšana ar zirgu ir tik ērta un laba, bet mazbērni tam piekrīt tikai līdz centram. Tad izlec no ratiem ārā un līdz Pārupes kapiem ar kājām. Redz, kauns, ka mēs ar zirgu, bet citiem tik lepnas mašīnas.”
Brasla augustā savā plūdumā tik mierīga, bet cilvēku dzīve ļoti strauji mainījusies… “Te pie Braslas pagājusi visa mana jaunība. Gar Bābelīti, kad pavisam maza biju, tad gājām, pētījām, kas no svešajiem atbraukuši! Un Brasla bija pilna ar vēžiem! Ar plikām rokām varējām tepat pie laipas ķert. Bija jau arī slikti cilvēki, kuri lika anīsu, vēži nāk uz to smaku. Tagad vairs neviena nav. Nav jums, ko parādīt,” tā Dzidra, pat mazliet šķendējoties, ka mums atkal jāatgriežas pilsētā.
“Man tur par grūtu pat īsu laiku! Pie dakteriem jau kādreiz uz Cēsīm esmu braukusi, bet, cik vien ātri iespējams, prasos uz mājām. Man te ir tik labi, cik labi vien var būt. Visu vasaru staigāju apkārt basām kājām. Un, cik viegla ikdiena – aukstais, siltais ūdens. Veļasmašīna. Dēliņš tagad arī māju pārtaisa, logus maina, apšuj. Nekas neaizies postā, ” nosaka Dzidra, mudinot mūs no dārza stūra paraudzīties uz viņas paradīzes stūrīti zem šīs saules. Pļava, sienāži, Brasla un laipa, kuru arī paši taisījuši. Tagad tā ir jau arī kā sīks atmiņu tiltiņš laikā.
Komentāri